Tātad, kopā ar Zani 27. decembra rītā devāmies uz Stambulu, lai tur pavadītu arī Veco gadu un sagaidītu Jauno 2012. Atpakaļ atgriezāmies 3. janvārī ap pusdienas laiku.
Turpceļš
No mājām izejam samērā agri, jau 8os laikam. Tieši pirms iziešanas, mēģinot aiztaisīt savu milzīgo koferi, atklāju, ka tas ir nopietni saplīsis - paplašinājuma daļā pamatīgs caurums; nu neko, ķeros steigā pie adatas un diega un šuju klāt. Par brīnumu, mans mākslas darbs izturēja visu ceļu. Izrādās tomēr, ka ceļš līdz dzelzceļa stacijai nemaz nav tik tāls kā domājām, nonākam tur daudz ātrāk kā plānots, tā nu lieko stundu pavadām spēlējot kārtis un sverot savas pekeles un tur pieejamajiem lielajiem svariem. Un somas mums lielas, turpceļā lielākoties tāpēc, ka ņemam līdzi arī katra savu lielo segu, kuras izmantojām lai būtu uz kā gulēt un ar ko apsegties, kamēr palikām pie abām latviešu meičām Stambulā.
Pa ceļam uz dzelzceļa staciju mums pieklīst, protams, kārtējais Serresas suns, izrāda lielu iniciatīvu pavadīt mūs visur kur vien iesim. Tas gan viņam beidzas ar saķeršanos ar citiem suņiem, uztaisīja šie pamatīgu kautiņu ar riešanu, košanu un rūkšanu. Mana teorija - mūsējais pieklīdenis vienkārši neatļauti šķērsoja to citu suņi teritoriju.
Veiksmīgi nokļuvušas līdz Xianthi, noķeram brīvu taksi un pieprasām šoferim mūs nogādāt līdz mūsu ceļojumu aģentūras birojam. Ha, šis nemaz īsti nezināja, kur tas ir, bet nu aizveda pareizi. It kā pat iegaumējām ceļu uz turieni, lai prastu atpakaļceļā pašas nokļūt pretējā virzienā, bet nu jā - kā vēlāk atklājām - braukt gaišā dienas laikā ar taksi ir kaut kas pavisam cits kā aukstā un tumšā rītā iet ar kājām :D
Kad klāt mūsu skaistulis autobuss, ar prieku atklājam, ka vietas mums tā 2. stāvā. Bagāžu nododam, tā, gluži kā nododot lidostā, saņem savu birku un mēs tās numuru; autobusā tiekam cienātas ar tēju/kafiju, mazu gardu kēksiņu un arī sulu, bet tā jau vēlāk, pēc robežas. Bet nekāda vaina tādai apkalpošanai (es gan par autobusa "viesmīli" strādāt nevarētu - visi pasažieri tad ar karstu ūdeni vai sulu būtu aplieti utt., jo autobuss braucot pamatīgi gāzelējas priekš šāda darbiņa.
Mūsu autobusu kompānija piedāvāja ari tādu jauku lietu kā par brīvu aizvest uz lielākajiem Stambulas rajoniem. Ar nelielu ceļabiedru palīdzību atrodam pareizo pieturu mums nepieciešamajam Avcilar rajona busam, pašā autobusā arī piesaistām sev palīgus, jo nav īstas nojausmas, kur jākāpj ārā. It kā jau rādīju lapiņu, kur man bija pierakstītas Kitijas nosauktās pieturas, bet ja tevi angliski nesaprot, tad īstas pārliecības nav. Tomēr izlaiž mūs tajā Avcilar Metrobuss Station, izkāpjot no busa paspēju jau gandrīz zem mašīnas pakļūt, jo satiksme tur mežonīga. Lielie koferi arī nepalīdz, bet veiksmīgi satiekam mūsu viesmīlīgās namamātes, nokļūstam līdz viņu apartamentiem un iekārtojamies. Vakars paiet tukšojot mūsu atvestos ciemkukuļus un plānojot nākamās dienas aktivitātes.
Pirmā diena Stambulā...
Sākas ar vispār nokļūšanu līdz centram, jo tam vien vajag nepilnu stundu. Stambula ir milzīga, patiesi, nu neiedomājami apmēri. Ne jau velti - tur dzīvo ap 20 miljoniem cilvēku (!). Labi, ka mums ir zinoši gidi, pašām sākumā būtu pagrūti visu tā uzreiz aptvert. Un arī sabiedriskā transporta sistēma tur tiešām labi organizēta, izkāpjot vienā pieturā, salīdzinoši viegli pārmainīties uz citu transportlīdzekļa veidu, piemēram, no autobusa uz vilcienu vai metro. Un lieliska doma, manuprāt, arī ir tas, ka metrobusam ir iedalīta pašam sava josla pa vidu šosejai - nekādi sastrēgumi un citi transportlīdzekļi tam netraucē, tāpēc samazinās laiks, kas tiek pavadīts ceļā. Un arī biļešu kontrole sakārtota - pieturu teritorija ir ierobežota, tā kā iespēja braukt par zaķi ir diezgan minimāla, jo vienkārši netiec tur iekšā, ja neuzrādi kartiņu/biļeti. Kopumā transports arī lēts - 2x aizbraucot uz centru un 2x atpakaļ iztērējām katra aptuveni 3 latus, kas ir maz priekš tik lieliem attālumiem.
Nu jā, pirmais apskates objekts šajā dienā bija Grand Bazaar - lielais tirgus, kas atrodas zem jumta, tam pat ir ieliņu nosaukumu, pilns ar tūristiem, bļaujošiem pārdevējiem un krāsainām precēm. Es tur nopirku pāris šalles, pirms tam, protams, kaulējoties par to cenu. Un nenoturējos pretī arī brīnumsmukam svečturim - pati nokaulēju cenu par 1/3, it kā varēja jau vairāk, bet nav man tās dotības uz šo lietu :D Tagad gan nezinu, kur to bāzt - traki smags, nevaru jau ari kā rotaslietu uzvilkt, lidostas kontrolei cauri ejot. :D
Grand Bazaar
Redzējām arī abas lielās un slavenās mošejas - Zilajā mošejā bijām arī iekšā, bet Svētajā Sofijā ieejas maksa bija druksu par augstu mūsu studentu maciņiem. Pirmoreiz biju kādā mošejā, pārsteidza tas, cik krāšņi un tajā pašā laikā piezemēti tur ir izrotātas sienas un griesti. Un visam pāri tūristu sasvīdušo kāju smārds, jo apavi pie ieejas jānovelk.
Pēcpusdienā atgriezāmies Avcilar un aizgājām līdz viņu vietējam tirdziņam, kas notiek katru trešdienu, līdzīgi kā mūsējais te Serresā katru otrdienu. Šķita, ka Serresas tirgus jau ir skaļš un pārdevēji bļaustās, un cilvēku daudz, bet šis to visu noteikti pārspēja, vienu brīdi pat nācās man savas ausis aizspiest, bet, lai pavirzītos uz priekšu, nepieciešams milzīgs spēks, veiklība un nekaunība.
Pašā vakarā atgriezāmies pilsētas centrā, nu jau tiešām pašā centrā - Taksim laukumā -, uz nelielu ballīti pie Stambulas Erasmus lietuviešiem, kas tur netālu no laukuma dzīvo.
Nu jā, pēc ballītes bijām sagurušas, pusi nākamās dienas nogulējām, vien vēlā pēcpusdienā aizbraucām līdz vienam no iepirkšanās centriem - un to viņiem tur ir daudz, var teikt, ka pa vienam gandrīz katrā metrobusa pieturā.
Uz Āziju
Nākamajā dienā, nu jau tas bija 30. decembris, cītīgi sekojot Kitijas rakstītajām piezīmēm ar pieturu nosaukumiem kur un kad mums jākāpj ārā un jākāpj iekšā kādā no transportlīdzekļiem, izbraucam cauri visai Stambulai - ja dzīvojam tālākajā rajonā uz Eiropas daļā, tad Pendika, kur nokļuvām, ir tālākais rajons Stambulas Āzijas daļā. Tā kā nu varu teikt, ka Āzijā arī esmu bijusi :D Pārmainījām 3x dažādus transportlīdzekļu veidus, pat ar vilcienu braucām. Nokļuvušas tur, ieturam kārtīgas brokastis, nopērkot turku iecienīto
döner kebabı, kas ir diezgan līdzīgs te mums pieejamajam girosam - neliela izmēra maizes kukulis pa pusei iegriezts un pildīts ar grillētu, apceptu gaļu (jēra vai vistas, jo cūkgaļu jau Turcijā neēd), kādiem dārzeņiem, piemēram tomātiem, sīpoliem un marinētiem gurķīšiem, no garšvielām čilli pipari, un ja māki paprasīt, tad dabūsi arī majonēzi un kečupu. Ir labais, un cena vienkārši pārsteidzoša - apmēram 60 santīmi par tādu.
Apmeklēt Pendiku gribējām ne vien tāpēc, ka tā bija iespēja redzēt Stambulas Āzijas daļu, bet arī auskaru un citu rotiņu meklējumos, jo šo vietu meitenes bija izslavējušas kā labu un lētu vietu kur to sapirkties. Kad jau bijām apstaigājušas gandrīz visu centrālo kvartālu, aizgājušas līdz jūrai, paklīdušas pa smalku jahtu kluba teritoriju un zaudējušas visas cerības kaut vienu no šiem veikaliņiem atrast, nejauši tomēr kam tādam uzdūrāmies. Mūsu žagatu actiņas iespīdējās, un tā nu tur kļuvu par 8 auskaru pāriem bagātāka... Savai aizstāvībai varu teikt, ka viens tiem ir domāts Grinvaldes jaunkundzei :D
Gads uz beigām iet
2011. gada pēdējā dienā pašas uz savu roku , par ko jūtos diezgan lepna :D (mūsu Stambulas meitenes tur bija braukušas nedaudz citādi), nokļuvām Miniaturk muzejā, kur apskatāmas nozīmīgākās Turcijas celtnes, apskates objekti, kā arī dažas celtnes, kas radītas turku rokām, bet atrodas citviet pasaulē. Lai arī diena bija apmākusies, smuki bija tāpat.
Muzeju apskatījušas, steidzamies atpakaļ, jo jāpaspēj vēl nedaudz iepirkties turpat Avcilar un saposties vakara pasākumam - jaunā 2012. gada sagaidīšanā uz kuģīša Bosfora šaurumā. Lai arī sākuma iespaids par to kuģīti nav tas labākais (salīdzinot ar citiem blakus pietauvotajiem tas ir daudz mazāks, neglītāks utt. - nu tāds vidēja izmēra zvejas kuģis, kā arī uz klāja ir auksti), bet vēlāk gaisotne, pateicoties kādam dzērienam un vēderdejotājām, kas tur uzstājās, atraisās un vakars tiek pavadīts diezgan jautri. Tāpēc nākamā diena arī lielākoties tiek nogulēta (zem segām kā nekā nokļūstam tik 6os no rīta), vien vakarā ar Zani atkal aizejam iepirkties, jo turienes zemajām cenām pretoties nav iespējams.
Atpakaļceļš
Un tad jau klāt 2. janvāris - prombraukšanas diena. Autobuss gan mums tikai vēlā vakarā, tāpēc atkal pastaiga pa Avcilar rajonu - interesanti, it kā skaitās pilsētas nomale, bet sajūtas nemaz nav tādas - kā tāda maza pilsēta, kā tas droši vien arī kaut kad ir bijis, pirms Stambula izauga tik liela. Drošības pēc, kaut arī autoostā jābūt tik plkst. 21:00, uz to sākam braukt jau uz plkst. 17:00, jo iepriekš nebija nosakāms, cik daudz laika ar mūsu lielajām somām un koferiem prasīs nokļūšana līdz turienei, ja jāpārmaina 2x transporti (braucām gan ar metrobusu, gan metro), un nebija zināms, kā varēsim savu aģentūru atrast milzīgajā autoostā. Nu jā, viegli nebija, sanāca savus koferus diezgan daudz staipīt pašu rokām, vienu brīdi pat šķita, ka pareizajā pieturā pat ārā netiksim, bet tā kā mūsu aģentūra ir viena no lielākajām visā Turcijā, tad viņu ofisu tur autoostā daudz, un ceļu uz mums nepieciešamo - Europe variantu var norādīt daudzi. Kad biļetes dabūtas, atlikušās 2 stundas nonīkstam vienā no kafejnīcām, bet labāk tā, nekā kavēt. Autoosta kopumā ļoti gudri veidota - nepabeigta apļa, ovāla formā, iekšpusē aplim ir izkārtojušās daudzās aģentūras, pie kuru ieejām stāv iekšāsaucēji un pakalpojumu piedāvātāji, bet apļa ārpusē piestāj autobusi. Apļa centrā atrodas atsevišķa ēka, kur iekārtojušās kafejnīcas un metro pietura. Ērti, kompakti un parocīgi, manuprāt.
Savu autobusus veiksmīgi sagaidām, uz Turcijas - Grieķijas robežas iztiekam arī bez bagāžas pārbaudes, par ko gan tikām brīdinātas un kas mums pat tika piesolīta, jo esam latvietes - atšķirīgas, tāpēc arī droši vien konkrēti mums tikai no visa autobusa pieteica, ka koferus mums pārbaudīs. Bet nu kaut kā sanāca, ka bez tā iztikām.
Gandrīz sanāk, ka noguļam savu pieturu. Apstājoties Xianthi mēs abas pamostamies, blisināmies apkārt, tik pēc brīža attopamies, ka jākāpj taču ārā. Plkst. 5:30 no rīta ir pavisam auksti, tāpēc turpat birojā savelkam kādas vien drēbes varam. Kārtējo reizi novērtēju savu plediņu un zābakus, pilnīgi vienalga kā izskatos, ejot ietuntulējusies segā, galvenais, ka siltāk. Rīts ir agrs, tumšs un mēs miegainas, tāpēc droši vien pāris reizes nedaudz nomaldāmies ceļā uz vilcienu staciju, bet laika mums daudz, un kāda gan vaina romantiskai pastaigai zem zvaigžņotām debesīm :D Dzelzceļa stacijā nav daudz siltāks, Zane mēģina pasnaust, man miegs nenāk, tāpēc savu laiku kavēju skatoties filmu līdzpaņemtajā datorā, klausoties mūziku un dejojot sasildīšanās nolūkos. Toties guļu vilcienā. Atgriezties atpakaļ Serresā ir jauki, nu ir man šī vieta par mazajām mājām kļuvusi, ir. :)
Var jau būt, ka Stambulas visas vēsturiskās un nozīmīgās celtnes neapskatījām, bet jūtu, ka pilsētas garu esmu izbaudījusi. Un daudzas gardas lietas nobaudījusi - karamelizētu ābolu, mīdijas, turku tradicionālos saldumus utt. Un Stambula ir fascinējoša ar saviem izmēriem, tur saiet Latvijas 8 vai 9 iedzīvotāju ziņā...
