Ziemassvētkiem būt!

Svētki nu jau skaitās pagājuši, tāpēc neliels atskats uz tiem :)

Tātad gatavoties Ziemassvētku vakaram sākām jau dienu iepriekš, drošības apsvērumu dēļ, jo kas to lai zina, kad grieķi izdomā nestrādāt un veikalus slēgt, tāpēc visu vajadzīgo nopirkām jau 23. decembrī. Abus tuvākos pārtikas veikalus apmeklējām 2x, jo visu laiku kaut kas aizmirsās. 24. jau no agras pēcpusdienas tīrījām māju un pērāmies pa virtuvi - nu kā tādas īstas mājsaimnieces. Zane mocījās ar saviem pīrāgiem - nu mums ir skaidrs - Latvijā ierastais "slapjais" raugs ir 100% labāks par šeit nopērkamo sauso - mīkla rūgts tikai, ja to tiek labi sarunāts. Es nevarēju saprast, no kura gala savu rosolu sākt griezt, un bail bija pat kaut ko tādu sabojāt. Jauna kartupeļu gatavošanas recepte arī tika izmēģināta - un sanāca!

Mūsu mazās Erasmus ģimenes Ziemassvētku pasvinēšana patiešām izdevās - gardi un daudz paēdām (kā jau Ziemassvētkos!), lozējām un dalījām dāvanas - dzejolīši arī bija jāskaita (kā izrādās, tad mēs latvietes vienīgās savā apzinīgajā vecumā esam vēl to savos svētkos pieradušas darīt - pārējie jau pamatskolā pārstāj par katru dāvanu dzejoli skaitīt, vienkārši katram tiek iedota dāvana, bet manuprāt, mūsu variants ir daudz interesantāks). Vissmieklīgākais bija mūsu atmiņas traucējumi - atcerēties dzejoli, kas garāks par 3 rindiņām kļuvis jau par grūtu, ak, vecums :D Tieši tāpēc es gadu no gada skaitu vienu un to pašu :D Nekādu problēmu :D Kā tas gadījās, kā ne - bet manā īpašumā nokļuva burvīgs rotaļlācis - tajā vakarā un turpmāk visu meiteņu favorīts, paldies Danielam par to, bet interesanti, kas notiktu, ja šo dāvanu būtu izvilcis kāds puisis? :D

Poļi bija atnesuši tādu kā Dievmaizīti, un tad nu pēc viņu tradīcijas katram tika iedots gabals no tās, un dodoties viens pie otra izteicām laba vēlējumus Ziemassvētkos un Jaunajā gadā, pēc tam nolaužot un apēdot gabaliņu no otra cilvēka maizītes. Tas bija tiešām mīļi un sirsnīgi.

Vakarā/naktī devāmies pastaigā pa pilsētu, apciemojām Serresas svētku egles, kas gan diemžēl visas ir no plastmasas, bet nu egles it kā ir. Pa ceļam mums vēl pāris suņi pieklīda, pie centrālās egles uzradās vēl, šiem arī svētki bija prātā. Toties kafejnīcas, bāri un klubi pilni ar cilvēkiem - tā Ziemassvētkus svin Grieķijā. Neizteikšos par to...

Tā kā ēdiens palika pāri, Ziemassvētku atzīmēšana tika turpināta nākamajā dienā. Sanācām atkal visi kopā mūsu dzīvoklī uz tādām kā vēlām brokastīm/agrām pusdienām. Tagad gan viss ir veiksmīgi notiesāts, pēc grieķu tradīcijas pīrāgā ieceptā monēta, kas tās atradējam nes veiksmi, arī ir atrasta, tātad atliek gaidīt nākamos Ziemassvētkus. Un šoreiz es gribu sniegu - baltu, pūkainu un skaistu. Un ģimeni - gan savu kluso un mierīgo vakaru ar viņiem, gan skaļu un rosības pilnu nākamo dienu. Jo tieši tagad, esot prom, novērtēju to, cik labi tomēr ir. :)

Pirms Ziemsvētkiem runcis Francis...

Šo dzejoli skaitīju vienos Ziemassvētkos, kad biju maza maza, vēl arvien dikti patīk :)

Atkal paskrējis laiks, jāieraksta kaut kas šeit.


Dzimšanas diena...
... tika atzīmēta ļoti jauki. Mīļi vārdi un apsveikumi no Latvijas un citām zemēm, un vakarā ballīte ar saviem Erasmus cilvēkiem te. Tā arī, manuprāt izdevās. Labi, varēja iztikt bez gaisā sviešanas tās 22 reizes (nabaga puikas), bet nu paši uzprasījās :D Sapratu, ka šo dažu mēnešu laikā nemanot mums vienam otru ir izdevies diezgan labi iepazīt, un arī mani pazīst, vismaz spriežot pēc saņemtajām dāvanām. Bet nu jā, varbūt pēc sejas jau iespējams noteiktu, ka esmu šokolādes fanāts, ķerta uz auskariem un rotu glabāšanas kastītēm. Jamm... :D Un kur nu vēl Riikkamari gatavotie gardie šokolādes kēksiņi, mmm, mēli varēja norīt :)

 Mani viesi - no kreisās - lietuvietes (viena iztrūkst, uz to brīdi bija Bulgārijā), no labās - poļu puikas, viņu princese Beate bija apslimusi.

 Pēdējie dekorējumi gardajam šokolādes kūciņ-kēksiņam. :)

Projekta prezentācija
Tātad, tas briesmonis arī tika pievarēts, un varbūt, tikai varbūt, velns nav tik melns kā to mālē :D Kaut gan prezentācijas gatavošana svētdien, kas sekoja pēc sestdienas ballītes, nebija no tām vieglajām un veiksmīgajām.. - Viss beidzās ar to, ka 12tos naktī, pateicoties Danas idejai, tika ceptas pankūkas (jā, somiete atkal palutināja ar vienu no savām receptēm - cepeškrāsnī cepta pankūka), kad 2os naktī beidzām našķoties, radās ideja parādīt kur un kā nu katra dzīvojam, savas pilsētas, aha un tad 4os beidzot turpināju savu prezentāciju. Līdz apmēram 5:30. Labi, ka nākamajā dienā citu lekciju nebija, tikai Project, tā kā līdz 4iem pēcpusdienā gan es, gan Riikkamari savas prezentāciju bija piebeigušas, lai cik mums grūti un negribīgi gāja. Pasniedzējs par brīnumu manam darbam tik piekasīgs nebija, kaut arī viņam atkal sanāca to pārvērst par savu prezentāciju, iejaucoties manējā. Atzīme gan vēl nav. Un mums vēl jāiztur kopīgas pusdienas/vakariņas ar viņu, jo kungs tā ir iecerējis.

Meitenes aizlido
Nu jā, manām dzīvokļa biedrenēm Danai un Riikkamari Ziemassvētku brīvdienas sākās nedaudz ātrāk un jau pagājušajā ceturtdienā viņas priecīgā noskaņojumā devās mājās. Kopā ar Danu uz Latviju aizceļoja arī mans mazais koferis, piestūķēts pilns ar manām un Zanes it kā vairs šeit nenoderīgajām mantām, piemēram, smagajiem gumijas zābakiem, vasaras kurpēm un drēbēm, kas laikapstākļiem un šejienes paražām vairs nav nepieciešami. Skapji tagad mums tādi patukši izskatās, bet lietus sāka līņāt jau nākamajā dienā pēc gumijnieku aizbraukšanas, bet tā tam laikam bija jābūt :D Lai nu kā, bet uz aizbraukšanu uzrīkojām kartupeļu pankūku vakaru. Lai arī gatavošanas process bija ilgstošs, un brūkleņu vai dzērveņu zapti arī te neatrast, tad tomēr  bija garšīgi un atšķirīgi no ikdienas.

Paciņa
Tiem šīs mājas iedzīvotājiem, kuriem nav pašiem sava pastkastīte pirmā jeb nulltā stāva koridorā, visas vēstules un citus sūtījumus samet tādā kā koka kastē/plauktā. Zinot, ka man neviens neko nesūta, parasti tur neskatos, bet vienu dienu aci tur iemetu un ieraudzīju lapiņu uz sava vārda ar paziņojumu no pasta, iekšējā intuīcija saka, ka tā ir paciņa, rakstīts arī, ka no Ventspils nākusi. Sajūsmināta dodos atpakaļ uz pilsētas centru, no kura jau tikko biju pārnākusi, un stundu nosēžu rindā, lai uzzinātu, ka paciņa būs tikai αύριο jeb rīt/nākamajā dienā. Nu neko, ja nedod, tad nedod - tas jau netraucē štukot kurš gan ir mans slepenais rūķis. Kandidāti bija vairāki, bet beigās izrādījās tā kā jau biju domājusi pašā sākumā. Paldies vēlreiz Elvai un Kārlim - viena no Laimas šokolādēm jau notiesāta atvadu vakarā, otru nodevu glabāšanai Zanei, lai pataupās līdz Ziemassvētkiem. Un manas mīļās Greenfield tējas, mmm, viss dzīvoklis smaržo, kad uztaisu. Paldies, mīļie, tas bija superīgs pārsteigums! :*

Pa brīvdienām labi noslinkojām, daudz filmu skatījāmies un Ziemassvētku eglītes māsīcu arī savam dzīvoklim sagādājām.

Un šādi dekorē egles Serresā - bērniem sadeva rotājumus, un cik nu augstu katrs var uzkarināt, tik ir. Skats, manuprāt, diezgan komisks.

Ieva taisa mīklu
Tā kā Ziemassvētkus vairums pavadīsim šeit, rīkosim kopīgu pasēdēšanu, ar tradicionālajiem ēdieniem. Lai neizgāztos kā veca sēta, izlēmu iepriekš pamēģināt izcept tos pīrādziņus. Devos uz veikalu iepirkt produktus, arī raugu atradu (vismaz tobrīd domāju, ka tas ir raugs). Aha, kas tev deva - kā izrādījās, mans "raugs" bija kaut kāda ķirškoka mizas garšviela, ko grieķi tradicionāli izmanto saldo ēdienu gatavošanai Ziemassvētku laikā. To jau, protams, es atklāju tikai tad, ka labu brīdi biju nogaidījusies, kad nu beidzot "raugs" kopā ar silto pienu un cukuru iedarbosies. Mīkla jau nesanāca slikta, tikai galīgi neizrūga un bija jūtami salda. :D Bet tā jau nebūtu es, kas gatavošanā kaut ko galīgi grīstē nesalaistu :D

Lukaša dzimšanas diena
Jā, vēl viens decembra jubilārs vakar atzīmēja savu 21. ciparu. Tā kā 4 no mūsējiem aizbraukuši mājās, 2 lietuvietes šo pasākumu izvēlējās nepameklēt, tad mūsu bariņš bija diezgan mazs, bet foršumu tas nebojāja. Aizgājām arī uz vietējo klubiņu, un, kaut arī pārnākot un vēl arvien smirdu it kā pati būtu par cigareti pārvērtusies, jo tādi nu ir grieķu paradumi smēķēt vienmēr un visur, bet šādu izdejošanos man tieši vajadzēja. Bijām pat šodien uz lekciju pie Garija, pa ceļam vēl poļu puikas arī pamodinājām. Nu jā, tā kā gulēts nav daudz, tad arī mans rakstītais iespējams tāds drusku nesakarīgs. Iešu atgūt nokavēto, ar labunakti/dienu! :)

Biju te un tur

Pēc datuma esmu par vienu gadu vecāka kā vakar. Oficiāli tas gan esot noticis vakarā, bet - tos 22 man aizkavēt neizdosies lai vai kā gribētu. Stulbi :D

Nu jā, vakar laimīga atgriezos mājās no īsa 2 dienu izbrauciena. Beidzot pabiju Thessalonikos, kas ir otra lielākā pilsēta Grieķijā pēc iedzīvotāju skaita un atrodas tepat 1.5 h brauciena attālumā no Serresas (tāpēc arī beidzot, jo tā jau sanāk, ka Thessalonikos esmu pabijusi reizes 5 vismaz, bet vienmēr tikai cauri braucot), kā arī pabiju Meteora - dīvaino/apbrīnojami skaisto klinšu un klosteru vietā.

Nu jā, tātad vakar no rīta (8. dec.) es, Zane, viņas Valdis, kas atbraucis paciemoties un Riikkmari ar autobusu aizbraucām līdz Thessalonikiem. Iepriekšējā vakarā biju ļoti veiksmīgi sarunājusi vietējo čali Fotios caur www.couchsurfing.com, bet uz viņu bija vēl nedaudz jāuzgaida, tāpēc paspējām ar Zani nopirkt autobusa biļetes uz Stambulu, kur dosimies pēc Ziemassvētkiem, un pašu spēkiem apskatīt ostu, Aristoteļa laukumu, kuru savā reklāmā izmantojuši Absolut Vodka ražotāji, jo laukuma forma no putna lidojuma, redz, gluži tāda pati kā šim alkoholiskajam dzērienam pudele. Vēl, būdami Eiropas studenti, par brīvu tikām uzkāpt Baltajā tornī (kurš nemaz nav tik balts, vairāk brūns jeb bēšs) - viena no vēsturiskajām un slavenākajām pilsētas celtnēm, bijis nocietinājuma sastāvdaļa, tad pārtaisīts par cietumu (tam periodam beidzoties, lai cilvēku apziņā to veidotu kā labu vietu, nokrāsots balts - laikam jau tagad tā krāsa nogājusi), un jā - tagad tur ir muzejs. Bet laika trūkuma dēļ uzkāpām tikai augšā, lai pavērotu skatu uz pilsētu.

Thessaloniki, skats no White Tower

Tālāk jau mūsu gids beidzot bija atradis stāvvietu savam auto, veiksmīgi, vairākkārtēji sazvanoties, atradām arī viņu pašu, un tā nu es vairs savu pilsētas karti ārā neizvilku. Izvadāja viņš mūs pa pilsētas svarīgākajiem apskates objektiem, tā nu pabiju visās lielākajās baznīcās (apbrīnojami, kā viņi tos lielos, apaļos kupolus būvējuši un kā tie vēl kopā nebrūk; un kur bijusi pacietība tos visus sīkos un izsmalcinātos reliģiskos zīmējumus (vispār līdzīgas ikonām) uz griestiem un sienām sazīmēt). Vieta, kas man visvairāk patika - Romiešu Agora jeb senais pulcēšanās laukums - mazs, bet iespaidīgs, īsti daudz jau nekas tur atlicis nav, bet var jau arī savu iztēli likt lietā :D

 Galerius arka

Roman Agora jeb kas no tās palicis

Cik forši, ja ir vīrietis ar mašīnu :D - Nu jā, pēc agoras apmeklēšanas mūsu gids aizvizināja mūs līdz Thessaloniku vecpilsētai - tā tā kā vairāk kalnā, un uz turieni pārvākušies viduslaikos. Skaists skats uz pilsētu, kā nekā jūras krastā atrodas. Sabildējuši tūristu stila bildes, devāmies iedzert frapē un tad jau bija drīz vien laiks uz vilcienu. Mūsu gids Frotios bija arī tik jauks un aizveda līdz vilciena stacijai, tā kā problēmu nekādu. :)

Vilcienā laiks pagāja diezgan ātri un tad jau attapāmies Kalabakā - pilsētiņā, kas turpat pie Meteoras klintīm lejā atrodas. Man pat pārsteigumā mute pavērās, jo galvu sanāk atliekt tālu tālu atpakaļ, jo tās klintis apgaismotas vakaros un naktīs - un tik smuki izskatās! Nu jā, bet tad sākās mūsu piedzīvojums ar nosaukumu "Meklējam viesnīcu tumšā, svešā valstī un pilsētā ar nepareizu karti rokās" :D Labi, ka čehs (arī Erasmus students te Serresā, bet citā skolā), kas ar savu draugu mums bija dzelzceļa stacijā pievienojies, bija pietiekami uzņēmīgs, lai dotos iekšā pat slimnīcā, kur mums vismaz aptuveni paskaidroja ceļu. Bet tas nav viss - kad beidzot nonākam līdz it kā savai viesnīcai, nogājuši kādus 5 km, attopamies pie slēgtām durvīm - neatbild ne uz durvju zvanu, ne telefona zvaniem. Nu neko, nākas meklēt citu. Sanāk dārgāk kā plānots, bet vismaz kārtīga un jauka istaba. Visi pēc nelielas pasēdēšanas atlūstam kā beigti, lai nākamajā rītā jau agri celtos, kā nekā Meteora mums jāspēj redzēt tikai pa pusi dienas.


Sākums nav tas daudzsološākais - kartes man nav, kaut ko aptuvenu dabūju tik no vietējā taksista, autobusu laiki atpakaļceļam aptuveni un vēl taka, pa kuru esam sākuši iet, izskatās tāda diezgan šaubīga :D Bet te pēkšņi, nu no mana skatupunkta tieši no krūmiem, bet gan jau, ka tā nebija, uzrodas kāda meitene. Kā izrādās - kolumbiete (jā, no Dienvidamerikas!) Andrea, kas ir apmaiņas studente Spānijā - Seviļjā, bet tā kā tur nedēļu garas brīvdienas, tad nolēmusi apceļot nedaudz Grieķiju. Viņa izrādās mūsu laimīgā loze - jo saprot kaut ko vairāk nekā mēs, viņai ir pat saraksts ar dienām kad kurš no klosteriem strādā, jo visās dienās apmeklētājus tie nepieņem. Tā nu dienu pavādām kopā, viņai prieks un mums arī.

Laika trūkuma dēļ paspējām apskatīt tikai 2 no 6 tur esošajiem klosteriem - kā pirmo redzējām Sv. Barbaras (The Holy Monatery of Rousanou/St. Barbara). Tur mums meitenēm (precīzāk man un Andrea), kam mēteļu vai jaku garums bija nepietiekams, lika apsiet auduma gabalu, kas imitē svārkus, jo tādi nu ir noteikumi tur, ka sievietes var ieiet tikai ar gariem svārkiem, vīrieši laikam ar īsajām piedurknēm vai kaut kā tā. Šis bija sieviešu klosteris, viens no 2, kas tur tādi ir. Pašai ēkai griesti zemi, grīda čīkstoša un kopumā viss tāds mazs, kā jau ierobežotā platībā būvēts - nevar jau vēl vienu klints gabalu klāt piepirkt...

Trepēs uz Sv. Barbaras klosteri

Redzējuši to, ko tur atļauts redzēt, dodamies ārā, lai rāptos kalnā un klintīs uz nākamajiem klosteriem. Nu labi, ejam pa normālu, labas kvalitātes asfaltētu, bet serpentīni paliek serpentīni. Toties kas par skatiem, tiešām neticas, ka esmu tur, laiks arī vienkārši brīnišķīgs - debesis pilnīgi skaidras, tā kā saulīte pa zemes virsu ripo. Otrais klosteris, ko paspējām redzēt, nosaukts par godu Sv. Trīsvienībai (The Monastery of the Holy Trinity), un kā ziņo interneta resursi, tad šeit 1981 gadā uzņemtas dažas epizodes Džeimsa Bonda filmai "For Your Eyes Only". Un ir jau arī iemesls - klosteris tiešām atrodas stāvas klints virspusē, tajā var nokļūt vai nu ar trošu vilcieniņu vai arī pats ar savām kājām, vispirms nokāpjot pa zemē līdz klints pamatnei, un tad rāpjoties augšā pa diezgan stāvām trepēm te ejot pa klints ārpusi, te patiesi cauri klintij. Mēs jau studenti, tāpēc izvēlamies 2. variantu. Grūti bija, bet iespaidīgi un tā vērts arīdzan. Nokļuvuši augšā, samaksājam kārtējo 2 eiro ieejas maksu (tik jāmaksā par katra klostera apskati) un nokļūstam miera ostā - no klostera klinšainās terases paveras skats uz lejā esošo Kalambaku, bet tā pagalmā noķeru mirkli ar tādu klusumu, kādu pēdējo reizi izbaudīju varbūt pirms vairākiem vairākiem gadiem mājās esot. Iespaidīgi. Ā, un vēl tur bija veca vinča ar milzīgu āķi galā - kā ekspozīcija tam, kā agrāk uz šiem klosteriem augšā nogādāja pārtiku un citas nepieciešamās lietas, arī cilvēkus. Kaut kur lasīju, ka reiz kāds ceļotājs mūkam prasījis: "Kā jūs zināt, ka trose/virve ir nolietojusies, kā jūs zināt, kad viņa jāmaina?" Un mūks atbildējis, ka to jau maina tik tad, kad vecā pilnībā saplīsusi. Man šķiet, ka ja stāsts ir patiess, tad šis čalis droši vien ir kaut vai 3x kāpsi pa tām trepēm, jo augstums, no kura gāzties, tur ir pamatīgs.

 The Monastery of the Holy Trinity

 Klinšu sejas

The Holy Monastery of Rousanou/St. Barbara no attāluma

Tad uzsākām atpakaļceļu uz Kalambaku, no kurienes ar autobusu bija jātiek tālāk uz Trikala un tad uz Thessalonikiem un tad tik uz Serresu. Ceļš lejā no šī klostera bija maigi sakot interesants. Varējām jau izvēlēties parasto, arī mašīnām paredzēto ceļu, bet mēs paklausījām biļešu kontrolierim un pa brīžiem diezgan bīstamu gājēju taku devāmies lejā no augstumiem. Bīstamu, jo takas slīpums bieži vien tuvojās 40 grādiem, tad vēl lapas, kas pat īstiem pārgājienu zābakiem pret nogludinātiem akmeņiem nav tas labākais segums, bet dzīvi lejā tikām, kājas uztrenējām un burvīgos skatus pabaudījām. Un pat somiete dzīva un vesela - ar visām savām nopietnajām bailēm no augstuma.

Nokļuvuši lejā, nopirkām autobusa biļetes, nobaudījām labāko girosu, kādu līdz šim te esmu ēdusi, dažus našķus vēl, šķiet, pilsētiņas lielākajā veikalā iepirkām, un jā, tad jau bija laiks atvadīties no Andrea, kas, pretēji mums, devās atpakaļ uz Atēnām ar vilcienu. Mēs savukārt, braucot ar 3 autobusiem, nokļuvām atpakaļ savā Serresā. Šīs abas dienas pagāja ļoti ātri, bija pilnas piedzīvojumiem un atkal tiem brīžiem, kad manā sejā pats no sevis uzrodas laimes pilns smaids.

Tā jau var virsraksti atkārtoties, jo atkal sen nav būts

Nu neiet man ar to blogu, bet, nav jau arī ko īsti stāstīt. Kopš atgriešanās no Santorīni un Atēnām visa mana ikdiena sastāv no maršruta mājas - skola - ēdnīca - mājas - skola, tikai ar dažiem izņēmumiem, kuru nav pārāk daudz.

Pirms apmēram 1.5 nedēļas mani bija piemeklējusi "Lielā Grieķijas nepatikas krīze" - nepatika te vairs būt, viss bija noriebies, visi grieķi pēc kārtas mani nenormāli kaitināja. Bet, apzinoties, ka prom no šejienes tik drīz netikšu un to, ka šī tomēr ir viena no lieliskākajām iespējām manā dzīvē, sapurināju sevi un cenšos tagad vairāk to foršo te saredzēt. Kaut nu sanāktu :D Man netīkamie apstākļi jau saglabājas - te ir auksti, katru rītu un vakaru,esot ārā, nosalstu; dzīvoklī ir ļoti vēss, jo var teikt, ka gandrīz nemaz nekurina - tagad pat sēžu satinusies savā mazajā mīļajā plediņā, vilnas zeķes kājās, karsta tējas krūze blakus, bet rokas tā nosalušas, ka grūti parakstīt. Un tā katru dienu - pirmais, ko no rīta daru, iztuntuļojusies ārā no savām 2.5 segām (plediņu tomēr par īstu segu nosaukt nevar), - skrienu pie skapja apģērbties, jo citādi zosāda metas.
Mums jau vairāk kā mēnesi vannas istabā nav gaismas. Nē, nu nav jau tik traki, ka pavisam nav, izlīdzamies ar manu galda lampu, kas uzstutēta uz krēsla - bet pirku tad to ierīci savām acīm, lai varu "veselīgāk" lasīt, ne istabas pustumsā bukšķierēt. Nu jā, un visu to mēnesi skola, kas atbildīga par mūsu dzīvokli, jo viņi to nodrošina, nav spējusi šo jautājumu sakārtot. Vaina gan vairāk neuzticamajos grieķu elektriķos. Rīt atkal solīja būt klāt (cerams, nebūs tāpat kā pagājušajā piektdienā, kad tā arī neieradās). Bet pašas tiem apsvilušajiem vadu galiem klāt neķersimies. Sākumā domājām, ka varbūt tikai spuldzītes izdegušas, bet, kad 2 jaunas spuldzītes, tur ieskrūvētas, vārda tiešā nozīmē eksplodēja, sapratām, ka pašām būt par elektriķiem nav tā labākā doma. Tomēr mūsu situācija ir labāka kā nabaga lietuvietēm no otra dzīvokļa - viņām regulāri visā dzīvoklī pazūd elektrība, un aizvakar vēl ūdens boileris it kā uzgāja gaisā. Nezinu, kas īsti tur notika un kā, bet meitenes bija pamatīgā šokā. Dzīvas un veselas visas ir, bet ūdens esot pa visu dzīvokli bijis.

Kaut arī zinu, ka līdz Ziemassvētkiem vēl diezgan tālu, bet svētku noskaņojums, neskatoties, uz to, ka esmu 3000 km no vietas, kur vēlētos tos pavadīt, jau palēnam zogas klāt. Te Serresā katrs sevi cienošs mājsaimniecības, rotaļlietu vai interjera preču veikals jau izrotājies un skatlogos, arī ārpusē uz ielas izlicis rotājumus  un dekorācijas. Mākslīgās egles vien esmu jau kādos 20 veidos redzējusi. Psc, neko viņi nesaprot - īsta Ziemassvētku eglīte ir un paliek pati labākā, it īpaši, ja pats esi to atstiepis/atvilcis no meža. Tomēr savu pagājušā gada pieredzi ar 3 stundu iešanu pēc eglītes līdz 0.5 kilometru attālajam mežam atkārtot negribu - ja būtu tik daudz sniega kā pagājušajā gadā, nocirstu kaut ko vēl tuvāk :D
Traki gribas uz Ziemassvētkiem būt mājās, tur visādi jaunumi un ģimene kā nekā. Bet nevar. Kamēr esmu te, man ir jāredz pēc iespējas vairāk, tāpēc kopā ar Zani pēc tiem Z-svētkiem plānojam braukt uz Turciju, uz Stambulu - Kitija ar savu Madaru būs tik foršas un superīgas, ka pieņems mūs ciemos :)

Šonedēļ skola cauri. Kikī - jā tā sauc vienu no mūsu pasniedzējām :D - savu lekciju (International management) atcēla, tā nu pēcpusdiena brīva. Bet tas jau nemaina to, ka par skolu jādomā :D Dažbrīd šķiet, ka priekšmeta Project dēļ es nojūgšos, nopietni. Lai arī tas ir pats svarīgākais kurss, kas man te ir, jo atpakaļ Latvijā tas man, cerams, atsvērs kursa darbu, bet noturos tur tik ar lielu piespiešanos. Pasniedzēja kungs ir maigi izsakoties dīvaina persona. Valdonīgs, neizprotams savās prasībās un vēlmēs, kuru viņam ne mazums, savāds savās izdarībās un visādi citādi. Jūtos ļoti neērti viņa klātbūtnē, gribas bēgt prom un iebāzt galvu smiltīs kā strausam jau tad vien, kad viņš klases telpā ienāk. Jā, nu varbūt esmu dīvaina un reaģēju pārāk asi, bet ērti šajās lekcijās nejūtas neviens no mums - svētki ir katra pirmdiena vai trešdiena, ka viņa lekcijas gadījuma pēc nenotiek. Viņam patīk studentiem tāpat vien iezvelt pa plecu, bet viņa dīvainība ar pieskaršanos manam degunam iepriekšējā lekcijā bija kaut kas. Tā arī nesapratu, ko ar to domāja :D Katram no mums - 9 cilvēkiem - iedalīts savs uzdevums - tā jau ir viena no dīvainībām, jo parasti jau kāda kursa ietvaros visiem ir vienādas prasības, bet nu labi, te ir Grieķija :D Mans uzdevums - taisīt to blogu jeb interneta dienasgrāmatu par Grieķijas parādu krīzi. Nu ja nu tiešām kāds to vēl nav pamanījis, jo šķiet, ka esmu to publicējusi to visur un uzbāzusies ar lielākajai daļai savu draugu un paziņu, bet re kur ir mans brīnums: http://greeceanddebtcrisis.blogspot.com/
Bet es tikšu galā, daudz vairs nav palicis, un viņš man Latvijā klāt netiks, arī manam degunam ne :D

Tuvākajos plānos man ir nākamnedēļ doties beidzot apskatīt Thessalonikus - tā tik vairākas reizes esmu tajā pilsētā bijusi, lai pārsēstos citā transporta līdzeklī un dotos tālāk, kā arī uz Meteoru - nu bildēs izskatās superīga vieta, jo tur uz augstām klintīm sabūvēti klosteri un baznīcas - esot elpu aizraujoši skati, īsti manā gaumē. Negribas, lai laiks ir tik slikts kā iespējams sola, bet pat ja tā - neesmu jau no cukura, tikai salīga :D

Lūk, šo man gribas redzēt! :)

Labi, tas šai reizei viss, šovakar ballīte, Piotram 21 :)

Atskats uz 10 dienam manā dzīvē

Kā jau kaut kad iepriekš rakstīju, kopā ar savām dzīvokļa biedrenēm un vēl ciemiņiem, kas atbraukuši pie vienas no viņām paviesoties, dosimies tāda tālākā braucienā. Plānos mums visiem 7 cilvēkiem bija apmeklēt Atēnas, Krētas salu un Santorini salu. Nu par to arī šis ieraksts.

Mārtiņdienas vakarā devāmies uz Solinikiem, no turienes tālāk ar briesmīgo nakts vilcienu uz Atēnām. Briesmīgs tāpēc, ka nakts vilciens (izbrauc ap 23iem, galā esi uz pus6iem), bet pagulēt tad īsti nevari, visu laiku kāds garām staigā un gaisma arī spīd... Un jā, ļoti daudz vēl tādu „netīru” cilvēku. Domāju, ka neesmu rasiste, bet jau no attāluma ieraugot tādus, labāk pāriet ielas otrā pusē un sargāt savas mantas. Bet manā vietā vilcienā arī tāds bija iesēdies, nācās meklēt citu, un vispār daudz viņu mūsu vagonā bija, ļoti nedroša jušana. Bet nu, kad beidzot atradu sev vietu, secināju, ka man ir diezgan labas aizmigšanas spējas, jo somiete vēlāk stāstīja, ka, kad bija jākāpj ārā,  esot mani centusies vismaz 5 minūtes modināt augšā, līdz patiešām atgriezos pie dzīvajiem :D
 

Kā jau teicu, Atēnās bijām agri agri no rīta, un labi vien, ka nospriedām ņemt taksi līdz norezervētaja viesnīcai. Lai arī nejauceņi  taksisti tādi, paņēma par to īso ceļa gabalu zvēra naudu, bet tajā rajonā, kā vēlāk konstatējām, tumšajā diennakts laikā labāk apkārt nevazāties. Toties viesnīcā sastapām lielisku atsaucību (iesaku – Soho Hotel) – mums iedeva vienu no trim, vēlāk vēl vienu no  rezervētajām istabām un ļāva palikt bez papildus samaksas, kaut arī noīrējuši tad tās bijām tikai sākot no pusdienas laika. Izgulējušies varējām ar jauniem spēkiem doties apskatīt pilsētu. Ar viesnīcā iegūto pilsētas karti rokās centāmies apstaigāt pēc iespējas vairāk slaveno vietu. Laiks īpaši nelutināja, sākumā saulīte bija, bet vēlāk palika bija nomācies un vēl vējaināks, tāpēc, tad, kad nokļuvām beidzot izslavētajā Akropolē, kas skaisti slejas virs pilsētas, tas vējš mūs gandrīz no tā kalna nopūta. Nu manus jau tā plānos matus papluinīja kārtīgi. Neskatoties uz to, bija smuki un iespaidīgi – kā viņi tos lielos bluķus tur dabūjuši, un kā apstrādāt spējuši, īsti nesaprotu un par to arī apbrīnoju.

Beidzot esmu sapratusi, kā braukt ar metro, vairākus gadus biju nesaprašanā, kā īsti tās līnijas jāskatās, kad kāpt ārā, un kur vispār atrodies, bet nu beidzot ir – var mani droši laist lielajās pilsētās – tik karti iedodiet :D Ja tā ir, tad iespējams izvedīšu arī no šaubīgām vietiņām, ko nācās arī tajā vakarā nokļūt – brīžiem bija baisi. Kā mums vēlāk pastāstīja, agrāk sakoptais, kārtīgais un foršais rajons, kur mūsu viesnīca atradās (un salīdzinoši tuvu pilsētas centram bija), sākoties emigrantu pieplūdumam kļuva tāds – netīrs, diezgan bīstams un nomācošs – pēc pulkstens 9iem vakarā tur atrasties nebija forši, biju laimīga nokļūt drošībā. Bet viss beidzās labi :)

Nākamajā dienā, kamēr mūsu vienīgā nelatviete devās iekarot slaveno arheoloģijas un vēstures muzeju, jo ir liela šo lietu cienītāja, mēs pārējie iekarojām Lycabettus pakalnu (nu labi, mums latviešiem tas ir kalns) – slejas pilsētas vidū, samērā augsts un tāpēc no turienes paveras burvīgs skats un Atēnām – pilsēta plešas uz visām pusēm, tālumā vēl jūra zibinās. Bet atkal tas vējš – manam fotoaparātam jau sāka apnikt, jo fokusu ķert vairs negribēja. No rīta bijām sarunājuši ar jauko viesnīcas personālu, ka savus koferus un pārējās pekeles varam atstāt pie viņiem vēl, kaut arī no istabiņām jau bijām izrakstījušies, tā nu mierīgi prātu klīdām apkārt pa pilsētu un atgriezāmies tur tikai pievakarē, paņēmām savas mantas un braucām uz Piraeus – Atēnu piepilsētu, kur atrodas osta, no kurienes bija jāatiet mūsu prāmim uz Krētas pilsētu Chania. Bet, tur mūs sagaidīja ļoti nepatīkams pārsteigums – ne velti tas vējš tik dikti pūta – prāmji slikto laikapstākļu dēļ atcelti. Opā! – te nu attapāmies tumsā, svešā valstī un pilsētā bez jebkādas idejas, ko tālāk darīt. Uz kuģa pārlaist nakti mūs nelaiž (mums teica, ka tā mēdzot darīt, ja nabaga tūristiem nav citur, kur palikt), sūta no viena kantora uz otru, nonācām pat Port police jeb ostas policijas kantorī, kas ir galvenie atbildīgie tur un nosaka vai kuģus var laist jūrā vai ne. Nu labi, varbūt ne viņi, bet Dievs – jo tādu atbildi arī saņēmām, vaicājot vai nākamajā dienā, kas pie tam bija svētdiena, kaut kur tiksim. „Maybe yes, maybe no...” – ak, tie grieķi... Nu neko, laipnie policijas ierēdņi (vispār tai kantorī šajās brīvdienās pabiju 4 reizes, jau tikām uzņemti kā savējie) palīdzēja atrast ceļu uz viesnīcu, ko bijām it kā pasūtījuši tikai pašam atpakaļceļam, bet cerējām istabas dabūt arī uz šo nakti. Izrādās, tā atrodas turpat pāri ielai – ērti mums, bet nesaprotu, kā gan neviens no tiem poličiem tur nebija ievērojis tādu viesnīcu, ja jau katru dienu uz darbu gandrīz vai garām tai jāiet vai jābrauc :D

Viesnīcā istabas dabūjām, tobrīd jutāmies atviegloti, ka vismaz jumts virs galvas. To, ka tās nebija tās labākās, sapratām vēlāk, kad nācās pavadīt tur vēl divas naktis. Nu jā, piepildījās vistrakākās laika prognozes, un prāmjiem atstāt ostu atļāva tikai otrdienas rītā, tātad 3 liekas naktis ne tajā foršākajā viesnīcā, pazaudēta iespēja redzēt Krētu (tātad jāatgriežas kaut kad :D) un visas citas lietas, kas nāk līdzi pajauktiem ceļojuma plāniem.  Tās liekās 2 dienas kaut kā pavadījām, gan apskatot pašu mazo Piraeus, kur īsto ko redzēt nebija, gan dodoties atpakaļ uz Atēnām – es aizgāju tomēr uz pusstundu uz to slaveno, lielo muzeju. Pilnīgi pietika – nav jau tā, ka man muzeji galīgi nesaista, bet šis nebija priekš manis – statuja, statuja bez galvas, tikai galva, statuja bez rokas utt. Bet tā kā ticu sakritībām, tad varbūt bija lemts to redzēt un tur pabūt. Bet labi, ka ieeja man kā grieķu studentei par brīvu :D

Nu jā, tātad otrdien beidzot braucām, garastāvoklis jau no tā vien labs, to vēl vairāk uzlabo iespēja braukt ar pavisam jaunu prāmi – tas bija viņa pirmais brauciens un mums pirmais uz šāda jaunuļa. Skaists bija – nezinu kā čaļiem, bet sieviešu tualetes bija pašas labākās – durvis ar burvīgiem ziedu attēliem, man patika :D Joks par Titāniku, kam arī viņa pirmais brauciens tomēr bija arī pēdējais, par laimi nepiepildījās. Tā prāmja šūpošanās gan pie dūšas negāja, tāpēc centos pēc iespējas vairāk gulēt, jo ne uz ko vairāk spējīga nebiju pašos trakākajos brīžos. Kad beidzot sagaidīju ierašanos Santorini, varēju gandrīz vai lidot – beidzot biju tur, kur sen biju vēlējusies nokļūt. Vēl jaukāku vakaru padarīja mūsu viesnīcas īpašnieku atbraukšana mums pakaļ uz ostu, jaukā sagaidīšana un visburvīgāko numuriņu, kādos vien esmu pabijusi, ierādīšana. Lūk, tā ir viesnīca - gaumīgi iekārtota, virtuve aprīkota ar visu vajadzīgo, lai varētu arī paši gatavot, un īpašniece tik laipna, ka sajūties kā ilgi gaidīts viesis.
 

No mūsu Villa Rosa īpašnieces arī noskaidrojām, ko varētu iesākt nākamajā dienā. Nolēmām doties ar kuģīti aplūkot vulkānu. Par 20 eiro kuģītis tevi aizved uz jaunāko no abām lielajai Santorini salai tuvumā esošajām vulkānu salām -  Nea Kameni (jaunāka par otru, šī tik ap 500 gadus veca), tur tu vari palikt apmēram 40 min, kuru laikā sanāk tādā diezgan lielā steigā apskriet tai saliņai apkārt. Tādu īstu krāteri tur neredzēju, nu vismaz tādu kā filmās rāda. Tā vietā tur ir vairāki padziļinājumi zemē, nu tādas kā dziļas bedres, bet nu no viena cauruma pat nāca dūmi un no otra tāda silta gaisa plašuma. Interesanti, pirmoreiz ko tādu redzēju. Tālāk sakāpjam atkal tajā pašā mūsu kuģīti, kurš mūs aizvizina uz otru Palea Kameni, kuras krastos atrodas karstie avoti. Droši vien vasarā gandrīz visi izmanto iespēju līdz tiem aizpeldēt, vispirms ielecot no kuģīša vēsākajā ūdenī, tik pēc tam nonākot līdz vietai, kur ūdens par 5 grādiem siltāks, kā citviet.  Neviens nebija tik traks šajā reizē, visi vēl ciešāk ietinās savās jakās un mēteļos, un mēs braucām atpakaļ uz Firu jeb salas galvaspilsētu.

Piemirsu uzrakstīt par izjādi ar ēzeļiem. Tātad, lai nokļūtu no Firas pilsētas līdz ostai, no kuras tad tie tūristu kuģi atiet, nākas kāpt pa trepēm. Un ļoti garām trepēm – 600 pakāpieni, kas arī visi ir diezgan slīpi. Tūristu un senāk galvenokārt pašu ērtumam viņi izmanto ēzeļus. Tā nu arī mēs par 5 eiro nokļuvām lejā uz ēzeļa muguras. Pārāk lielā sajūsmā es personīgi nebiju, jo tas lopiņš smirdēja un es nepratu pielāgoties ritmam, kādā viņš kustējās, kā arī man, protams, trāpījās pats kārnākais un švakākais – grūti viņam un neērti man :D Bet nu lejā tikām. Atpakaļ gan kāpām ar paši savām kājām, tad ēzeļu blakusproduktu smaka bija vēl trakāka, tā kā biju priecīga nokļūt atpakaļ Firas mazajās un šaurajās ieliņās.

Trakā 600 pakāpienu pievarēšana bija tikai iesildīšanās nākamās dienas pasākumiem. Tātad, nu jau tā bija ceturtdiena, 17. novembris (daudz laimes dzimšanas dienā, Laumiņ!), kad no rīta ar autobusu aizbraucām uz salas otru galu, uz izslavēto Sarkano pludmali. Nu tāds fufelis vien bija – vasarā noteikti viss izskatītos citādi, bet tagad mums pietika ar 30 min, lai visu redzamo redzētu. Tā nu nācās gaidīt vēl 2 stundas līdz nākamajam autobusam – šo laiku pavadījām klīstot apkārt un sildoties saulītē kopā ar vēl vismaz 10 kaķiem, kas tur vienkārši no ne kurienes uzradās – diezgan uzbāzīgi tipiņi, žēl bija viņu, jo nabaga dzīvnieki pieraduši, ka tūristi viņus baro utt., bet tagad, kad aktīvā sezona beigusies...

Nokļuvuši beidzot atpakaļ Firā, ātri iekodām kaut ko pusdienās, un devāmies pārgājienā. Iepriekš biju internetā salasījusies, ka maršruts Fira – Oija (vieta, kur esot visskaistākais saulriets uz šīs zemes vērojams) ir apmēram 10 km, prasot 3 h  - nu tas atkarībā kā kurš iet. Hmm, nu jā – brīnumskaists jau bija – jutos kā Jaunzēlandē, Dienvidāfrikā, Amerikas Lielajā Kanjonā un pašā Grieķija vienlaikus atrodoties, bet tikai 10 km tie nebija un 3 h iekļauties var tikai ļoti cītīgi visu laiku ejot. Nedaudz jau arī no ierastajām tūristu takām nogājām, un sanāca nevis lielākajām virsotnēm apkārt iet, bet augšā rāpties, bet bija tā vērts. Man dikti patika, un ja nu kādreiz Santorini nokļūšu vēl kādu reizi, gribu to atkārtot, šoreiz gan veltot tam vairāk laika, lai var vairāk izbaudīt. Tagad sanāca tāds skrējiens pēc saulrieta, ko mākoņu dēļ tā īsti nemaz nedabūjām redzēt, bet foto no šī gājiena daudz un visi ļoti skaisti :)

18. novembri, kas tik nozīmīgs mūsu Latvijai, sanāca pavadīt uz prāmja, atpakaļceļā uz Grieķijas kontinentālo daļu, tā nu iztikām bez svētku maltītes un citām lietām. Nakti atkal pavadījām tai pašā viesnīcā, kur nīkām 3 naktis un 2 dienas šī ceļojuma vidū, un nākamajā dienā braucām ar vilcienu atpakaļ uz Solinikiem. Sapratu, ka pa dienu braukt ir daudz jaukāk – skati, kas paveras pa logu, ir aplūkošanas vērti, tā kā sanāca man arī redzēt kā rudens izkrāsojis Grieķiju. Lai nu kā, atgriezties mājās ir forši, un tā kā Serresa man jau ir par tādu vietu kļuvusi, tad, vakar nokļūstot šeit biju dikti priecīga. Janvārī, braucot uz mājām mājām, šī sajūsma gan jau būs vēl 10x lielāka.

Brauciena laikā sanāca atkal sadabūt pamatīgas iesnas, tā nu tagad neesmu savā labākajā formā, bet rīt jau atkal uz skolu, jātiek atpakaļ ritmā un jāsāk kaut ko darīt. Lai jums darbīga diena, es centīšos iet gulēt! Atta!

Atkal jau gandrīz 2 nedēļas

Halara jeb grieķu slinkais dzīvesveids ir mani pārņēmis. Diezko daudz jau jāpiepūlas tam nebija, bet nu šitā slinkošana pārspēj visas manas iepriekšējās spējas šajā jomā :D
Tātad, ko esmu redzējusi, piedzīvojusi šajā laikā:

Paspēju kārtīgi saslimt - izgāju cauri visām saaukstēšanās fāzēm, dzēru litriem tējas, ingvera, medus un citrona mikstūras, un pat izmēģināju variantu palietot uzturā kārtīgu devu šņabja. Nu no temperatūras tā tiku vaļā gan :D Neesmu gan arī vienīgā šāda kritusī - mēs te visi vairāk vai mazāk tādi. Te tev nu bija Grieķija :D

Šajā nedēļas nogalē paciemojāmies vienu vakaru pie lietuvietēm, mājās bija tik divas no viņām, tā kā kopā ar gardo ābolu pīrāgu (nu es zinu jaunu, foršu recepti), tika uzsista arī klača, kā jau kārtīgām meitenēm pienākas :D

Priekšmeta Human Resource Management ietvaros izspēlējām iešanu uz darba interviju. Tas bija ļoti noderīgi un interesanti - vispārīgi sanāk, ka tev ir diezgan jāmelo un jāmānās, lai uz visiem jautājumiem sakarīgi atbildētu, CV un motivācijas vēstuli uzrakstītu. Sākumā pieteicos būt intervējamo, beigās sanāca abas lomas izbaudīt, tā kā vēl jo foršāk.

Beidzot esmu sākusi tikt galā ar lielajiem mājas darbiem - kopīgi ar pārējām latvietēm rakstāmais darbs par sociāli atbildīgajām kompānijām Latvijā ir finiša taisnē, mājas lapai, kas mums katram individuāli jāveido, vēl vajag daudz ko izdarīt, bet sākts ir :D Kā jau kārtīgs saldummīlis, taisu to par saldējumu (jā jā - zinu, par šokolādi būtu vēl atbilstošāk man, bet tad es vēl vairāk sailgotos pēc Latvijas gardumiem). Varbūt kaut kad ielikšu linku uz to arī te :D Atkarībā no tā, cik gardas bildes sanāks atrast un tur ievietot. :D

Un visbeidzot - šo ceturtdien dodos kopā ar latviešiem un somieti superīgā braucienā pa Grieķiju. Sāksim ar pāris dienām Atēnās, tad tālāk dosimies uz Krētu, kur pavadīsim vairākas dienas, un visbeidzot Santorīni -  vieta, kas mani jau sen gaida - būs vēl viens ķeksītis dzīves plānā :)) Tad jau droši vien ar bildēm neskopošos. :)

Ā, iepriekšējā reizē sasolīju bildes no kastaņu vārīšanas. Tāda lieta bija, bet šo procesu nedokumentēju. Sanāca varbūt pat labāk kā cepot, jo šādi viņi ir daudz mīkstāki, vārot klāt nav jāliek ne sāls ne cukurs, to var pēc tam. Un nomizot arī vieglāk, bet ūdeni, kas brūns kā sīpollapu ūdens, varētu izmantot  Lieldienu olu krāsošanā :D

Kavala un trakais pasniedzējs

Kavala
Pagājušajā nedēļas nogalē nolēmām mājās nesēdēt - un izdomājām sestdienā doties uz Kavalu - tā ir apmēram tikpat liela pilsēta kā mūsu Serresa, nedaudz vairāk kā 100 km no šejienes uz A pusi. Rīts sākās jauki, beidzot atrodam īsāko ceļu uz autoostu, laikā esam uz autobusu 6:45 (tas ir traki agri priekš manis), bet... izrādās, ka brīvdienās šis agrais autobuss nekursē :D Fōrši, nu neko, dodamies atpakaļ mājās pagulēt, lai būtu atpakaļ uz 10:15. Lietuvietes, ar kurām it kā bijām sadomājušas kopīgi braukt, nolēma, ka ar tik īsu laiku Kavalā būs par maz (jo līdz turienei 2 stundu ceļš), nu neko mēs divas latvietes un mūsu somiete dodamies. Jau pa ceļam elpu aizraujoši skati, ausis atkal krita ciet no augšup un lejup ceļiem - bet ceru, ka šitas būs treniņš turpmākajiem lidojumiem :D Izturējušas to un vēl autobusa nemitīgo šūpošanos nokļuvām Grieķijas Monte-Karlo jeb Kavalā - laiciņš superīgs (saulīte, neviena mākonīša, silts - priekš ziemeļniekiem, paši grieķi bija tērpušies pat ziemas jakās :D), vieta brīnišķīgi skaista. Rīta agrumā, dusmīga par pāragro celšanos, biju internetā cītīgāk pameklējusi kas un kā, tā nu zināju vismaz virzienu, uz kuru pusi meklēt vecpilsētu. Apskatījām Kavalas akveduktu - nu seno romiešu būvēto tā laika moderno ūdensvadu. To, kā tas īsti darbojās, nesaprotu, kaut arī somiete Riikkamarī mēģināja skaidrot man, bet ai, galvenais, ka smuks un iespaidīgs :D Vijas cauri pusei pilsētas, un tuvumā esot arī nav mazais. Tālāk, cīnoties ar pilsētas slīpumu (jā, tagad kaut nedaudz sapratu abas Madaras, kas par savu Lisabonu ar kājām labāk izvēlas nepārvietoties :D) uzrāpjamies līdz pilij, un studentes būdamas ieejas biļeti par 1.5 eiro dabūjam. Nu labi, nav jau vairs tur gluži pils, tādas labi saglabājušās drupas, bet foršums tas, ka pilis jau tomēr būvē augstākajos pilsētas punktos, tā nu arī nav sliktāka un tāpēc varam pārlaimīgas vērot burvīgos skatus un čakli spiest fotoaparāta podziņas :) Nu turpmāko dienas daļu līdz pēdējam atpakaļceļa autobusam 17:30 pavadījām Kavalas veikalos - ā, tur ir Zara, par kuru saklausījušās International Management lekcijās, devāmies iekarot - Serresā ir tikai Zara for Kids, bet tur man tie izmēri kaut kā neder. Nu jā, tad vēl paēdām tradicionālo grieķu fast food - girosu jeb kebabu - es pamanījos nošmulēties, bet tā jau pierasta lieta. Tad vēl vienkārši sēdējām promenāde un baudījām to, ka esam tur. Un ēdām saldējumu. Un brīnījāmies par grieķiem, kas tādā burvīgā laikā tērpjas biezāk kā latvieši -5 grādos :D Atpakaļceļš vilkās ilgāk, jau apnika tie mazie ciematiņi, kurā katrā mūsu autobuss paviesojās, bet nu, tāds viņam tas maršruts.
Kad atgriezāmies mājās mūs sagaidīja labas ziņas par internetu mūsu dzīvoklī. Līdz šim to čiepām no kaut kā, mans dators nez kāpēc to dara veiksmīgāk, citiem tik ātri nestrādā. Bet nu tagad iespējams dabūsim daudz ātrāku internetu. Nav ne jausmas kā, manai vadībzinātņu studentes galvai to nesaprast, bet nu mums vajagot rūteri un tad mēs varēsim dabūt, cerams, spēcīgu interneta signālu no labvēlīgās kaimiņienes Martas, kas dzīvo 2 stāvus virs mums. Tas vēl kārtojams jautājums, bet prieks, ka zīmīte ar lūgumu mums izlīdzēt, ko biju izlikusi mājas koridorā, kaut ko deva.
Te dažas no bildes no skaistās dienas :)

Kavalas akvedukts - nu man šķita kā tāda pilsētas sirds

Es esmu tikai "nedaudz" pārlaimīga :)

Piestātnē noenkurojusies Aleksandra un citas viņas māsas

Lūk šādi akvedukts ievijies pilsētā. Jeb varbūt otrādi - pilsēta apvijusies ap to :)

2. temats
Man jau šķiet, ka esmu jau sastapusies ar dažādiem pasniedzējiem, bet nu šitas ir vienkārši bonbonga ar pārsteigumu pildījumu. Māca man viņš priekšmetu, ko cerams atpakaļ Latvijā man ieskaitīs kā kursa darbu. Biju jau gatava, kā kārtīgam studentam pienākas, rakties cauri informācijas kalniem, meklēt analizēt un apkopot to visu, un pēc tam jā - nu sarakstīt to visu Wordā un gatavs. Bet šitas, šitas onka grib pavisam citādi to manu pasauli turpmākos mēnešus iekārtot - man esot jāraksta blogs - dienasgrāmata internetā, līdzīga šim, tikai angliski, un tad tur, cerot uz visu labvēlību, jāgaida komentāri un veiksmes gadījumā jāatbild uz tiem, tādējādi veidojot atgriezenisko saiti. Tā jau viss forši, gudri un pat interesanti, jo man patīk novērot un pēc tam savu žulti par to izlikt, lai visi var lasīt, bet tajā pašā laikā tas ir ārpus manas komforta zonas, esmu pieradusi strādāt pēc pavisam citām metodēm, bet nu to viņš tieši grib, lai es daru ko jaunu un nebijušu, jo esot apnikušas vecās sistēmas pēc kurām tiek veidoti pētnieciskie darbi un pasaulē tā vairs nedarot. Nu labi, lai arī jūtos nedaudz kā viņa laboratorijas trusis, kuram tagad burkāna vietā mēģina iebarot siermaizīti un neticu, ka manam blogam tiešām būs lasītāji un komentētāji, bet nu lai. Būs interesanti. Kaut vai tāpēc, ka tas nozīmē vēl cītīgāku manis "purināšanu" - izjautāšanu, aicināšanu diskutēt un runāt lekciju laikā pie viņa, kad jau tā jūtos it kā mani regulāri tur biksta, un ka es tur pārāk daudz pļāpāju. Lekcijās viņam regulāri patīk pavaicāt - "Are you comfortable?" un lai arī tev gribas kliegt : "Nē, es galīgi nejūtos ērti un atbrīvoti!", tu tomēr māj ar galvu, smaidi un skaiti minūtes līdz beigsies lekcija... Un tagad es skaitu savas brīvības stundas līdz nākamajām lekcijām pie viņa šonedēļ. Nav jau pārāk traki, bet tomēr viņam izdevies jau pāris reizes mani novest līdz nekontrolējamām smieklu lēkmēm, jo jūtos emocionāli nospiesta esot ar viņu vienā telpā.

Nu tā, sanāca varbūt pārāk depresīvi, bet man nāk miegs. Tomēr rītdiena atkal būs saulaina, es zinu. Un rīt ir tirgus diena, tas nozīmē jaunus gardumus :) Pirkšu kastaņus un vārīšu tos - tātad, par to nākamreiz vai bildēs draugiem.lv vai facebook.com :D Un jā, es sākšu kaut kad uzbāzties ar savu otru blogu, kādam jau tas būs  jākomentē  :D Atā!

Pēc vēl ilgāka laika :D

Neesmu te neko rakstījusi jau nedēļas divas, nu viss, šovakar tas tiek labots. Kapučino krūzi esmu izdzērusi, garastāvokli, runājot ar Līgu un Kitiju uzlabojusi, visam vajadzētu izdoties :D

Tātad pa šo laiku ir noticis diezgan daudz:
Skola
Ir diezgan interesanti. Un grūtāk, nekā biju domājusi, kā būs. Jo ir mājas darbi, jāmeklē dažāda informācija internetā, jāraksta darbi, jātaisa mājas lapa, jāraksta pētījuma darbs. Un visam ir termiņi, kurus jau esmu paspējusi piemirsts, kaut kur gan bija pierakstīts... Paspējām jau vienu mazu pētījumu/anketēšanu uztaisīt - par to, cik daudz un kāpēc grieķu jaunieši smēķē. Oficiālie valsts dati ir, aptuveni 40% pieaugušo grieķu, kas vecāki par 15 gadiem (jā, šitas jau skan dīvaini) piekopj šo paradumu. Man ikdienā vēl traucējošāk ir tas, ka viņi smēķē visur - un jo īpaši iekštelpās, par spīti aizliegumiem, likumiem, zīmēm un citiem cilvēkiem - nesmēķētājiem, tātad man. Gadījās pat tā, ka smēķētāju dēļ gandrīz nogāzos vienā klubā pa trepēm - palika man no tiem dūmiem slikti, gāju ārā, skatiens aizmiglojās, labi, ka pēdējā brīdī, pirms gāzos lejā no pakāpieniem, paspēju vienam no mūsu Erasmus poļu puišiem pieķerties pie jakas. Dzīva gan es, gan viņš :D

Olimpa kalns
Pagājušajā nedēļas nogalē, man šķiet, ka tas bija 8. oktobrī, aizbraucām uz Litohoro ciematu, kas atrodas Grieķijas augstākā punkta - Olimpa kalna - pakājē. Bija iespaidīgi, pirmo reizi tādos kalnos pabiju, kas tiešām ir kalni. Dabūjām drusku pastaigāties pa turieni, un ja no tā biju piekususi, bet zinu, ka atgriezīšos kalnos, kaut kad :) Sākumā domājām, ka paliksim pa nakti arī tur, bet viesnīcas numuriņu cenu dēļ plāni mainījās, tā nu tajā pašā dienā devāmies atpakaļ. Nebija ne vainas, man pat pietika, jo ciemats nebija tik liels, lai tur ko dikti apskatītu, bet lai tā pamatīgāk rāptos kalnos, vajadzīgi piemērotāki apavi un cits aprīkojums :) Interesanti sanāca ar atpakaļceļu - Litohoro dzelzceļa stacija atrodas kādu 5 kilometrus no paša ciemata. Ar vilcienu atbraucām, ar vilcienu arī gribējām doties atpakaļ uz Thessalonikiem, no kurienes tad tālāk ar autobusu uz Serresu. Turpceļā no tās dzelzceļa stacijas uz ciematu tikām ar taksi, bet atpakaļceļā gribējās pataupīt naudiņu, tā nu nolēmām doties kājām. Nu kā, mēs taču ceļu zinām - zinām. Nu un kas, ja tas ved pāris kilometru gar kaut kādu militāro bāzi, no kuras uz mums ar automātiem rokās karavīri blenž, nu un kas, ka ejam garām mīnu laukam. Un jā, 5 kilometru vietā tas pārvērtās par 8 kilometru ceļa gabalu (vismaz mēs tā izmērījām ar savu kāju noguruma pakāpi), bet tie skati, ko redzējām bija to vērti. Mēs pat bruņurupuci sastapām!

 Nu dzīvo tur tie grieķu dievi, pavisam noteikti :)

 

Mazais dīvainītis

Kastaņi
Aizvakar nopirkām mūsu foršajā ikotrdienu tirgū, kas tepat ielas galā sākas, veselu kilogramu cepamo kastaņu (nav tie paši, kas LV zirgkastaņi, pat nemēģini tos cept un ēst) :D. - Mana mamma vienkārši šito paprasīja, jau sabijos, ka dosies pie koka, kas mums dārzā aug un izdomās ko tādu galdā celt :D Vakar pašas pagatavojām - 3 veidus vienā pannā - sāļos, saldos un bez nekā. Man garšoja, zinu, ka pirkšu vēl, un sezona šiem arī tik vēl sākas.  Varu pat pieciest tagad sāpošos īkšķus, jo lobīšanas process nav no tiem vieglākajiem, bet tas jau arī pārejoši. Tagad tik vēl jāsagaida, kad parādīsies apritē hurmas, ja jau Latvijā esot es viņas kilogramiem patērēju, tad te ies vēl trakāk - ņamm ņamm ņamm :D Ā, plūmes un vīnogas arī nopirku - gardi bija :)

Aukstums
Nu nebija mans prāts sapratis to, ka te var būt arī tik auksts. Pēdējās divas dienas gan atkal ir tā laime pašā siltākajā brīdī novilkt gan mēteli, gan jaku, bet iepriekšējā nedēļu bija vienkārši traki vēsa - dzīvoklī esot, man vēl arvien mīļākās zeķes ir vilnas zeķes, vēl arvien mēdzu sēdēt ar jakas kapuci galvā. Un jā - labākie apavi aukstajām un arī reizēm lietainajām dienām ir jauniegādātie gumijas zābaki - vislabāk iztērēt 25 eiro šajās dienās :) Apkuri dzīvoklim te vēl tik drīz nepieslēgs, un par mana istabā esošā radiatora darbības efektivitāti es arī šaubos - izskatās viņš vismaz 1.5 reizes vecāks par mani :D Nu neko, manas vasaras drēbes tagad nobāztas skapja tālākajā stūrī, ārā vilkt jau laikam vairs nenāksies... Ā, vēl viens noderīgs pirkums šajās dienās - tā kā istabā man ir diezgan patumšs, jo vienīgā spuldze, kas pie griestiem ir, tomēr nedod pietiekami daudz gaismas, kādu dienu man apnika bojāt vēl vairāk savu jau tā slikto redzi, un es devos galda lampas meklējumos. Šajā pilsētā jau veikalu daudz, bet kad kaut ko atrast vajag, tad nekā.  Gandrīz vai otro reizi esot šeit apmaldījos (pirmā bija tumsā, nākot visiem kopā no vēlām lekcijām, bet tas jau cits smieklīgs stāsts), un īsi pirms veikalu slēgšanas nopirku mazu, zaļu un dīvainu monstru. Lēta. Darbojas arī kā apsildes līdzeklis, jo diezgan ātri sasilst, bet lai tik iztur tos mēnešus.

Streikošana
Jā, grieķi atkal streiko. Vakar aizsākās 48 h streiks. Murmuļi tādi mani pamodināja - taurēja 5 minūtes no vietas, un ja tu dzīvo turpat pie vienas no pilsētas galvenajām ielām, tad dzirdi to skaļi un skaidri. Ilgi nevarēju attapties no tā trokšņa, un pusi dienas tā arī pidžamā pavadīju - aukstuma dēļ man nepatīk pārģērbties pēdējā laikā :D
Vakar pēkšņi pēc pusdienām visi veikali bija ciet, visas kafejnīcas, nu viss. Pilsēta kā izmirusi, tik tukša pat svētdienās nav :D Rīta pusē bija tā kā cilvēki sapulcējušies pilsētas centrā, bet tā mierīgi viss notika. Šovakar pastaigājoties tad bija draudīgāk - tas bariņš, ko tagad sastapām, visi bija ar karogiem un plakātiem, un bļaustījās arī diezgan skaļi. Ā, un atkritumu savācēji arī laikam streiko - ielu malās krājas noteikta satura maisi, konteineri arī jau pilni. Bet mani tas īsti netraucē, kamēr nesāks smirdēt :D Bet tā jau te viss mierīgi, Serresa jau maziņa un nav tādi trakumi kā Atēnās :)

Nu tā es te dzīvojos, vairāk nekā jauna un interesanta laikam nav. Pa brīvdienām domājam apciemot tuvējo pilsētu Kavalu, tur esot pludmale, amfiteātris un citas skaistas vietas, tad jau gan kādas bildes arī būs :) Attā!

Pēdējā laikā...

Man ir uznācis lielais bloga rakstīšanas slinkums - bet vispār jau zināju, ka tā būs, tikai vai jau tik drīz? :D Lai nu kā, par atmiņu sev pašai un kādu interesantu mirkli citiem, uzrakstīšu te dažas rindas.

Skaistums 
Tātad, iepriekšējā nedēļas nogalē pabiju Halkidiki provincē (robežojas ar Egejas jūru, konkrētu līci nepateikšu, bet nu ja kartē skatās, tad tās pussalas izskatās kā 3 kājas jeb ragi -mēs bijām pirmajā no tiem, skatoties no kreisās puses) - ar sabiedrisko transportu mēs visi mūsu Serresas augstskolas Erasmus studenti (tātad 13 cilvēki) aizbraucām, apmetāmies, apskatījām, izbaudījām un papriecājāmies divos tūristu ciematiņos (nu varbūt tas viens pat par pilsētiņu nodēvējams). Bija tiešām skaisti. Ahitos bija burvīgs ar savām mazajām un līkumotajām ieliņām, pakalnos izvietotajām mājām, elpu aizgrābjošajiem skatiem un Grieķijas rudens krāsainību. Viss ciems zināja, ka esam tur - tūrisma sezona tur iet uz beigām, tā kā tādu kā mēs nebija daudz, un tas ļāva dabūt pansijas istabas par ļoti patīkamu cenu (25 eiro par istabiņu, tātad mums katrai no mana dzīvokļa sanāca maksāt 6.25 par nakti), kā arī tiešām sajusties kā dienas varoņiem - kā lai citādi jūtas, ja nākamajā dienā, ejot garām krodziņam, kur esi vakar ēdis, tā īpašnieks tevi sveicina kā labu paziņu :D
Savukārt nākamā pieturvieta  - Kalithea bija daudz lielāka. Tur daudz skaudrāk izjutu to, kā ir ja no tevis gaida tikai naudun to, ka tūristi ir galvenais ienākumu avots (paradoksāli - iepriekšējā vieta taču bija daudz mazāka, bet tomēr tur bija mīļāk). Bet nebija arī tik slikti - bārā, kur sēdējām 2 vakarus pēc kārtas (sēžamo spilvenu krāsas dēļ iesaucām to par Smurfu bāru, atceros, ka man bērnībā Kinderolās tie mazie tirkīzzilie cilvēciņi ar baltajām cepurēm un biksēm bieži trāpījās), mums tā īpašnieks uzsauca dzērienus - šotiņus (bija gardi :D). Lai nu kā, bet kas par pludmali tur bija - to pat nevar izstāstīt - tik tiešām zilas debesis, baltas smiltis, tirkīzzils un dzidrs, skaidrs ūdens un palmas fonā - veldzējums manai dvēselei un acīm. - Piepildījās viens no maniem sapņiem reiz šādā vietā nokļūt - biju tik laimīga, ka pāris reizes pat sev iekniebu, lai pārliecinātos, ka patiešām tur esmu. Tā nu tās pāris dienas tur pavadījām rīta pusē un pēcpusdienā laiskojoties pludmalē, bet vakarā klīstot pa pilsētiņu, šausminoties par augstajām pārtikas cenām, cenšoties pagatavot kaut ko pašas savā numuriņa virtuves zonā un jautri pavadot laiku visiem kopā. Šķiet, izveidojās labs kontakts ar poļu cilvēkiem, ar lietuvietēm kaut kā nesanāca, arī tāpēc, ka viņas ātrāk devās prom, atpakaļ uz Serresu, kā mēs. Ā, un jā sauļojoties protams man sanāca labi apdegt, tā jau iet tiem bālģīmjiem, bet nu jau viss forši - varu bez sāpēm gan pasēdēt, gan pagriezties :D

Akropole
Vakar latvietes, somiete un poļi devās iekarot pilsētas ja ne augstāko vietu, tad noteikti visātrāk sasniedzamo, no kurienes paveras skats uz pilsētu zem tavām kājām. Kāpiens nedaudz nogurdinošs, neiztikām arī bez ceļa prasīšanas, bet kārtējo reizi pārliecinājos, cik grieķi ir laipni un izpalīdzīgi - paši nāk klāt un stāsta, kur mums iet. :)) Tur tapa šis foto -

 

Un tā arī tagad jūtos - ja nemācītos Ventspils Augstskolā, būtu citādi, bet tad varbūt nebūtu šeit, kur esmu tagad - tātad: "Studē VeA un esi soli priekšā!" (es esmu soli priekšā savām cerībām, sapņiem).

Atceļā no Akropoles nejauši satikām savu koordinatoru  un reizē pasniedzēju Gariju - nu jā, tā nu uzzinājām/sarunājām/vienojāmies, par to, ka mums šodien bija pirmā lekcija/pirmā skolas diena :) Tā vienkārši (īss sarunas izklāsts):

Garijs: "Nu, cikos jūs rīt gribētu nākt?"

Mēs: ".... Nu varbūt uz 11:00? Vai 10:00?"

Garijs: "Nu labi, varbūt 10:00, lai ātrāk tiekam cauri. Un cik lekcijas jūs gribētu?"

Nu tā apmēram :D Man vēl grūti pierast pie viņu dzīves veida - halaras :)

Pirmā skolas diena

Kā jau kārtīga meitene/studente uz skolu šodien devos baltā kleitā :D Nu bet nebiju vienīgā - viena no lietuvietēm arī bija tāpat nedaudz pārspīlējusi :D Interesanti bija, tuvojoties skolas teritorijai, nonākt grieķu studentu streika epicentrā - šie tur protestēja pret finansējuma samazināšanu, tas nekas, ka tas jau noticis, galvenais jau laikam, ka nav jāmācās... Viņi patīk par visu protestēt un streikot, lūk - ir pat atsevišķa mājas lapa, kur ir plānoto streiku kalendārs http://livingingreece.gr/ Ahh, tautiņa - mēs letiņi (labi, ne konkrēti es) uztaisījām vienu protestu visu 20 neatkarības gadu laikā, un vēl arvien dzirdam par to atsauksmes, bet šie, gandrīz vai katru nedēļu. Tas tā drusku var nokaitināt, jo ja grieķis man pilnīgi nopietni saka, ka dzīvo tagad nabadzīgā valstī, tad pat gribas skaļi sākt smieties - zin, atbrauc padzīvo uz manējo - kamēr vari katru otro vakaru vismaz atļauties iet uz kafejnīcu iedzert pa kokteilītim, būdams students, tikmēr stāvi klusu. - Nu re, savu neapmierinātību izteicu, nu varu turpināt jūsmot par svešo zemi un tās paražām :D Ā, vēl man vienīgi pietrūkst, kā secināju šodien, Latvijas kaut cik pieklājīgo puišu un vīriešu - nu patīk, ja man atver durvis, palaiž pa priekšu utt. - te vēl to neesmu sastapusi - vai nu pati ne tāda, kā vajag, vai neīstos cilvēkus esmu satikusi. :/ Nu tā vietā vismaz poļu čaļi, kas savai vienīgajai meitenei (lasi princesei jeb karalienei) somu nes, biezo jaku aizdod, ja viņai salst, un visādi citādi, cik novēroju, ir jauki. Mums arī grib izpalīdzēt, man tik jāmācās vēl to atļaut :D

Lai nu kā, bet pa dienu Zanei sanāca sarunāt vakara pasēdēšanu kopā ar Deividu un kaut kādiem viņa draugiem. Kas ir Deivids? - Viņš ir grieķu puisis ar vecmāmiņu latvieti, saknēm Gruzijā un vēl šur tur. Interesants, vismaz pirmais grieķis/mūsu augstskolas students, kas vēlas ar mums iepazīties. Zaiga jau pagājušajā semestrī, kad bija te, par viņu stāstīja :) Nu jā, grieķu auksto kafijas dzērienu frapē vienā no daudzajām šejienes pa pusei āra kafejnīcām padzērām, UNO un mūsu latviešu cūkas uzspēlējām un vispār vakaram ne vainas :)

Attā līdz citai reizei, lai jums jauki, es turpinu baudīt dzīvi te, smaids nepazūd! :))

[Lielākā daļa rakstītā tapusi 05.10. jeb trešdienā, ja gribis ekot notikumiem līdzi, tad varbūt der to zināt :) ]

Nieki

Izdomāju uztaisīt tādus atsevišķus mazākus aprakstiņus, par to, kā te Grieķijā ir :)

Grieķi un autobraukšana
Nu mašīnas te šamējiem visplašākajā klāstā, lielākoties gan diezgan jaunas. Brauc gan ar Volvo, gan BMW, gan Audi, Dacia, VW, Peugeot utt., pa vidu gadās arī kāds vecs Chevrolet un citas markas, uz kurām skatoties redzi - jā, tas ir piedzīvojis daudz. Bet tas gan lielākoties tādos mazākos ciematos redzams. Un te ir traktori :D - daudz, it īpaši te ap Serresu - var redzēt, ka tāds lauksaimniecisks apvidus, un man jau kā ieinteresētais personai patīk :) Un traktoru plači, kur to pārdod, arī tiešām daudz, nu vismaz vairāk, kā Latvijā var vienkopus manīt. Lielākoties gan tādi maziņi, nu tā ap zirgspēkiem 20, nezinu, kā viņi tos laukus ar tādiem var apstrādāt, jo neizskatās, ka tā zeme tāda viegla te būtu.
Ak, un grieķi un viņu braukšanas maniere, par to jau veselu romānu varētu sarakstīt :D Noteikumi īpaši, manuprāt, netiek ievēroti, nu ātruma ierobežojumi un apstāšanās un stāvēšanas aizlieguma zīmes jau nu noteikti. Ļoti iespējams, ka, atgriežoties atpakaļ Latvijā būšu gājējs-huligāns, jo te, tas, ka atrodies uz gājēju pārejas un nepārprotami vēlies to šķērsot, jau neko nenozīmē. Lai tiktu ielai pāri tev ir jābūt vienkārši nekaunīgam un jāiet. Tā nu es nesaprotu, vai mēs tik trakā veidā šķērsojam ielas, jo viņi tā brauc, vai arī otrādi - viņi tā brauc, jo gājēji ir pārāk nekaunīgi :D
Vēl labāka ir parkošanās - grieķis iebīdīs savu mašīnu tur, kur latvietis (nu vismaz tāds braucējs kā es) knapi varētu motociklu nolikt, tā kā mēģiniet iedomāties. Un ja pat arī uz vienvirziena ielas abās pusēs būs stāvgrūdām pilns ar mašīnām, grieķi tik un tā apstāsies, vēsā mierā ieslēgs avārijas gaismas, un neskatoties un neko citu iesoļos veikalā pēc svaigām maizītēm. Tā viņi dara gan uz galvenajām ielām, gan mazākām, gan lai apstātos īslaicīgi, gan lai gaidītu kādu pat 15 minūtes. Tiešām jānoskaidro, kādi ir ceļu satiksmes noteikumi attiecībā uz tām avārijas gaismās, jo tās izmanto vienmēr un visur, un visi - pat autobusi :D Te visi mirgo :D

Grieķi un veikali
Tu te nedomā, ka varēsi svētdienas rītā ar čībiņām aizskriet uz veikalu pēc bulciņām, nea, grieķi svētdienās nestrādā. Un es vispār tos viņu veikalu darbalaikus vēl neesmu līdz galam sapratusi - lielākoties, kad mani pārņēmusi ieprikšanās kāre, attopos pie slēgtām durvīm. Šito iekopēšu no manas mīļās Zaigas rakstītajiem padomies, varbūt man arī tā kas paliks prātā: "Veikaliem ir īpatnēji darba laiki. Supermārketi strādā katru dienu (izņemot svētdienas) no agra rīta līdz 21 (sestdienās līdz 20). Pārējie veikali pirmdienās, trešdienās un sestdienās strādā līdz 15, otrdienās, ceturtdienās un piektdienās līdz 14 un atveras atkal 18 un strādā līdz 21. Svētdienās veikali vispār nestrādā (tikai daži kioski un mazi veikaliņi, kur var nopirkt visu)." Nu un kā tu normāls latviešu cilvēks, kas pieradis visu vienmēr nopirkt, kad gribi, pie šitā lai neapmulsti?! :D Bet kā novēroju šovakar, kad, jā, kā maza muļķīte gribēju pēc vakariņām pastaigāt pa veikaliem, - tu vari vienkārši blenzt pa veikalu skatlogiem, kas gan ir smuki apgaismoti un tajos glīti izliktas preces, bet tomēr. To gan dara ne tikai šitādi dīvaiņi kā es, bet arī paši grieķi, sak' nu nekas, ka šobrīd nopirkt nevaru, nu varbūt rīt :D Man tas viss liekas traki savādi, bet tajā pašā laikā ari patīk un fascinē. Halara tā teikt :D