Kavala un trakais pasniedzējs

Kavala
Pagājušajā nedēļas nogalē nolēmām mājās nesēdēt - un izdomājām sestdienā doties uz Kavalu - tā ir apmēram tikpat liela pilsēta kā mūsu Serresa, nedaudz vairāk kā 100 km no šejienes uz A pusi. Rīts sākās jauki, beidzot atrodam īsāko ceļu uz autoostu, laikā esam uz autobusu 6:45 (tas ir traki agri priekš manis), bet... izrādās, ka brīvdienās šis agrais autobuss nekursē :D Fōrši, nu neko, dodamies atpakaļ mājās pagulēt, lai būtu atpakaļ uz 10:15. Lietuvietes, ar kurām it kā bijām sadomājušas kopīgi braukt, nolēma, ka ar tik īsu laiku Kavalā būs par maz (jo līdz turienei 2 stundu ceļš), nu neko mēs divas latvietes un mūsu somiete dodamies. Jau pa ceļam elpu aizraujoši skati, ausis atkal krita ciet no augšup un lejup ceļiem - bet ceru, ka šitas būs treniņš turpmākajiem lidojumiem :D Izturējušas to un vēl autobusa nemitīgo šūpošanos nokļuvām Grieķijas Monte-Karlo jeb Kavalā - laiciņš superīgs (saulīte, neviena mākonīša, silts - priekš ziemeļniekiem, paši grieķi bija tērpušies pat ziemas jakās :D), vieta brīnišķīgi skaista. Rīta agrumā, dusmīga par pāragro celšanos, biju internetā cītīgāk pameklējusi kas un kā, tā nu zināju vismaz virzienu, uz kuru pusi meklēt vecpilsētu. Apskatījām Kavalas akveduktu - nu seno romiešu būvēto tā laika moderno ūdensvadu. To, kā tas īsti darbojās, nesaprotu, kaut arī somiete Riikkamarī mēģināja skaidrot man, bet ai, galvenais, ka smuks un iespaidīgs :D Vijas cauri pusei pilsētas, un tuvumā esot arī nav mazais. Tālāk, cīnoties ar pilsētas slīpumu (jā, tagad kaut nedaudz sapratu abas Madaras, kas par savu Lisabonu ar kājām labāk izvēlas nepārvietoties :D) uzrāpjamies līdz pilij, un studentes būdamas ieejas biļeti par 1.5 eiro dabūjam. Nu labi, nav jau vairs tur gluži pils, tādas labi saglabājušās drupas, bet foršums tas, ka pilis jau tomēr būvē augstākajos pilsētas punktos, tā nu arī nav sliktāka un tāpēc varam pārlaimīgas vērot burvīgos skatus un čakli spiest fotoaparāta podziņas :) Nu turpmāko dienas daļu līdz pēdējam atpakaļceļa autobusam 17:30 pavadījām Kavalas veikalos - ā, tur ir Zara, par kuru saklausījušās International Management lekcijās, devāmies iekarot - Serresā ir tikai Zara for Kids, bet tur man tie izmēri kaut kā neder. Nu jā, tad vēl paēdām tradicionālo grieķu fast food - girosu jeb kebabu - es pamanījos nošmulēties, bet tā jau pierasta lieta. Tad vēl vienkārši sēdējām promenāde un baudījām to, ka esam tur. Un ēdām saldējumu. Un brīnījāmies par grieķiem, kas tādā burvīgā laikā tērpjas biezāk kā latvieši -5 grādos :D Atpakaļceļš vilkās ilgāk, jau apnika tie mazie ciematiņi, kurā katrā mūsu autobuss paviesojās, bet nu, tāds viņam tas maršruts.
Kad atgriezāmies mājās mūs sagaidīja labas ziņas par internetu mūsu dzīvoklī. Līdz šim to čiepām no kaut kā, mans dators nez kāpēc to dara veiksmīgāk, citiem tik ātri nestrādā. Bet nu tagad iespējams dabūsim daudz ātrāku internetu. Nav ne jausmas kā, manai vadībzinātņu studentes galvai to nesaprast, bet nu mums vajagot rūteri un tad mēs varēsim dabūt, cerams, spēcīgu interneta signālu no labvēlīgās kaimiņienes Martas, kas dzīvo 2 stāvus virs mums. Tas vēl kārtojams jautājums, bet prieks, ka zīmīte ar lūgumu mums izlīdzēt, ko biju izlikusi mājas koridorā, kaut ko deva.
Te dažas no bildes no skaistās dienas :)

Kavalas akvedukts - nu man šķita kā tāda pilsētas sirds

Es esmu tikai "nedaudz" pārlaimīga :)

Piestātnē noenkurojusies Aleksandra un citas viņas māsas

Lūk šādi akvedukts ievijies pilsētā. Jeb varbūt otrādi - pilsēta apvijusies ap to :)

2. temats
Man jau šķiet, ka esmu jau sastapusies ar dažādiem pasniedzējiem, bet nu šitas ir vienkārši bonbonga ar pārsteigumu pildījumu. Māca man viņš priekšmetu, ko cerams atpakaļ Latvijā man ieskaitīs kā kursa darbu. Biju jau gatava, kā kārtīgam studentam pienākas, rakties cauri informācijas kalniem, meklēt analizēt un apkopot to visu, un pēc tam jā - nu sarakstīt to visu Wordā un gatavs. Bet šitas, šitas onka grib pavisam citādi to manu pasauli turpmākos mēnešus iekārtot - man esot jāraksta blogs - dienasgrāmata internetā, līdzīga šim, tikai angliski, un tad tur, cerot uz visu labvēlību, jāgaida komentāri un veiksmes gadījumā jāatbild uz tiem, tādējādi veidojot atgriezenisko saiti. Tā jau viss forši, gudri un pat interesanti, jo man patīk novērot un pēc tam savu žulti par to izlikt, lai visi var lasīt, bet tajā pašā laikā tas ir ārpus manas komforta zonas, esmu pieradusi strādāt pēc pavisam citām metodēm, bet nu to viņš tieši grib, lai es daru ko jaunu un nebijušu, jo esot apnikušas vecās sistēmas pēc kurām tiek veidoti pētnieciskie darbi un pasaulē tā vairs nedarot. Nu labi, lai arī jūtos nedaudz kā viņa laboratorijas trusis, kuram tagad burkāna vietā mēģina iebarot siermaizīti un neticu, ka manam blogam tiešām būs lasītāji un komentētāji, bet nu lai. Būs interesanti. Kaut vai tāpēc, ka tas nozīmē vēl cītīgāku manis "purināšanu" - izjautāšanu, aicināšanu diskutēt un runāt lekciju laikā pie viņa, kad jau tā jūtos it kā mani regulāri tur biksta, un ka es tur pārāk daudz pļāpāju. Lekcijās viņam regulāri patīk pavaicāt - "Are you comfortable?" un lai arī tev gribas kliegt : "Nē, es galīgi nejūtos ērti un atbrīvoti!", tu tomēr māj ar galvu, smaidi un skaiti minūtes līdz beigsies lekcija... Un tagad es skaitu savas brīvības stundas līdz nākamajām lekcijām pie viņa šonedēļ. Nav jau pārāk traki, bet tomēr viņam izdevies jau pāris reizes mani novest līdz nekontrolējamām smieklu lēkmēm, jo jūtos emocionāli nospiesta esot ar viņu vienā telpā.

Nu tā, sanāca varbūt pārāk depresīvi, bet man nāk miegs. Tomēr rītdiena atkal būs saulaina, es zinu. Un rīt ir tirgus diena, tas nozīmē jaunus gardumus :) Pirkšu kastaņus un vārīšu tos - tātad, par to nākamreiz vai bildēs draugiem.lv vai facebook.com :D Un jā, es sākšu kaut kad uzbāzties ar savu otru blogu, kādam jau tas būs  jākomentē  :D Atā!

Pēc vēl ilgāka laika :D

Neesmu te neko rakstījusi jau nedēļas divas, nu viss, šovakar tas tiek labots. Kapučino krūzi esmu izdzērusi, garastāvokli, runājot ar Līgu un Kitiju uzlabojusi, visam vajadzētu izdoties :D

Tātad pa šo laiku ir noticis diezgan daudz:
Skola
Ir diezgan interesanti. Un grūtāk, nekā biju domājusi, kā būs. Jo ir mājas darbi, jāmeklē dažāda informācija internetā, jāraksta darbi, jātaisa mājas lapa, jāraksta pētījuma darbs. Un visam ir termiņi, kurus jau esmu paspējusi piemirsts, kaut kur gan bija pierakstīts... Paspējām jau vienu mazu pētījumu/anketēšanu uztaisīt - par to, cik daudz un kāpēc grieķu jaunieši smēķē. Oficiālie valsts dati ir, aptuveni 40% pieaugušo grieķu, kas vecāki par 15 gadiem (jā, šitas jau skan dīvaini) piekopj šo paradumu. Man ikdienā vēl traucējošāk ir tas, ka viņi smēķē visur - un jo īpaši iekštelpās, par spīti aizliegumiem, likumiem, zīmēm un citiem cilvēkiem - nesmēķētājiem, tātad man. Gadījās pat tā, ka smēķētāju dēļ gandrīz nogāzos vienā klubā pa trepēm - palika man no tiem dūmiem slikti, gāju ārā, skatiens aizmiglojās, labi, ka pēdējā brīdī, pirms gāzos lejā no pakāpieniem, paspēju vienam no mūsu Erasmus poļu puišiem pieķerties pie jakas. Dzīva gan es, gan viņš :D

Olimpa kalns
Pagājušajā nedēļas nogalē, man šķiet, ka tas bija 8. oktobrī, aizbraucām uz Litohoro ciematu, kas atrodas Grieķijas augstākā punkta - Olimpa kalna - pakājē. Bija iespaidīgi, pirmo reizi tādos kalnos pabiju, kas tiešām ir kalni. Dabūjām drusku pastaigāties pa turieni, un ja no tā biju piekususi, bet zinu, ka atgriezīšos kalnos, kaut kad :) Sākumā domājām, ka paliksim pa nakti arī tur, bet viesnīcas numuriņu cenu dēļ plāni mainījās, tā nu tajā pašā dienā devāmies atpakaļ. Nebija ne vainas, man pat pietika, jo ciemats nebija tik liels, lai tur ko dikti apskatītu, bet lai tā pamatīgāk rāptos kalnos, vajadzīgi piemērotāki apavi un cits aprīkojums :) Interesanti sanāca ar atpakaļceļu - Litohoro dzelzceļa stacija atrodas kādu 5 kilometrus no paša ciemata. Ar vilcienu atbraucām, ar vilcienu arī gribējām doties atpakaļ uz Thessalonikiem, no kurienes tad tālāk ar autobusu uz Serresu. Turpceļā no tās dzelzceļa stacijas uz ciematu tikām ar taksi, bet atpakaļceļā gribējās pataupīt naudiņu, tā nu nolēmām doties kājām. Nu kā, mēs taču ceļu zinām - zinām. Nu un kas, ja tas ved pāris kilometru gar kaut kādu militāro bāzi, no kuras uz mums ar automātiem rokās karavīri blenž, nu un kas, ka ejam garām mīnu laukam. Un jā, 5 kilometru vietā tas pārvērtās par 8 kilometru ceļa gabalu (vismaz mēs tā izmērījām ar savu kāju noguruma pakāpi), bet tie skati, ko redzējām bija to vērti. Mēs pat bruņurupuci sastapām!

 Nu dzīvo tur tie grieķu dievi, pavisam noteikti :)

 

Mazais dīvainītis

Kastaņi
Aizvakar nopirkām mūsu foršajā ikotrdienu tirgū, kas tepat ielas galā sākas, veselu kilogramu cepamo kastaņu (nav tie paši, kas LV zirgkastaņi, pat nemēģini tos cept un ēst) :D. - Mana mamma vienkārši šito paprasīja, jau sabijos, ka dosies pie koka, kas mums dārzā aug un izdomās ko tādu galdā celt :D Vakar pašas pagatavojām - 3 veidus vienā pannā - sāļos, saldos un bez nekā. Man garšoja, zinu, ka pirkšu vēl, un sezona šiem arī tik vēl sākas.  Varu pat pieciest tagad sāpošos īkšķus, jo lobīšanas process nav no tiem vieglākajiem, bet tas jau arī pārejoši. Tagad tik vēl jāsagaida, kad parādīsies apritē hurmas, ja jau Latvijā esot es viņas kilogramiem patērēju, tad te ies vēl trakāk - ņamm ņamm ņamm :D Ā, plūmes un vīnogas arī nopirku - gardi bija :)

Aukstums
Nu nebija mans prāts sapratis to, ka te var būt arī tik auksts. Pēdējās divas dienas gan atkal ir tā laime pašā siltākajā brīdī novilkt gan mēteli, gan jaku, bet iepriekšējā nedēļu bija vienkārši traki vēsa - dzīvoklī esot, man vēl arvien mīļākās zeķes ir vilnas zeķes, vēl arvien mēdzu sēdēt ar jakas kapuci galvā. Un jā - labākie apavi aukstajām un arī reizēm lietainajām dienām ir jauniegādātie gumijas zābaki - vislabāk iztērēt 25 eiro šajās dienās :) Apkuri dzīvoklim te vēl tik drīz nepieslēgs, un par mana istabā esošā radiatora darbības efektivitāti es arī šaubos - izskatās viņš vismaz 1.5 reizes vecāks par mani :D Nu neko, manas vasaras drēbes tagad nobāztas skapja tālākajā stūrī, ārā vilkt jau laikam vairs nenāksies... Ā, vēl viens noderīgs pirkums šajās dienās - tā kā istabā man ir diezgan patumšs, jo vienīgā spuldze, kas pie griestiem ir, tomēr nedod pietiekami daudz gaismas, kādu dienu man apnika bojāt vēl vairāk savu jau tā slikto redzi, un es devos galda lampas meklējumos. Šajā pilsētā jau veikalu daudz, bet kad kaut ko atrast vajag, tad nekā.  Gandrīz vai otro reizi esot šeit apmaldījos (pirmā bija tumsā, nākot visiem kopā no vēlām lekcijām, bet tas jau cits smieklīgs stāsts), un īsi pirms veikalu slēgšanas nopirku mazu, zaļu un dīvainu monstru. Lēta. Darbojas arī kā apsildes līdzeklis, jo diezgan ātri sasilst, bet lai tik iztur tos mēnešus.

Streikošana
Jā, grieķi atkal streiko. Vakar aizsākās 48 h streiks. Murmuļi tādi mani pamodināja - taurēja 5 minūtes no vietas, un ja tu dzīvo turpat pie vienas no pilsētas galvenajām ielām, tad dzirdi to skaļi un skaidri. Ilgi nevarēju attapties no tā trokšņa, un pusi dienas tā arī pidžamā pavadīju - aukstuma dēļ man nepatīk pārģērbties pēdējā laikā :D
Vakar pēkšņi pēc pusdienām visi veikali bija ciet, visas kafejnīcas, nu viss. Pilsēta kā izmirusi, tik tukša pat svētdienās nav :D Rīta pusē bija tā kā cilvēki sapulcējušies pilsētas centrā, bet tā mierīgi viss notika. Šovakar pastaigājoties tad bija draudīgāk - tas bariņš, ko tagad sastapām, visi bija ar karogiem un plakātiem, un bļaustījās arī diezgan skaļi. Ā, un atkritumu savācēji arī laikam streiko - ielu malās krājas noteikta satura maisi, konteineri arī jau pilni. Bet mani tas īsti netraucē, kamēr nesāks smirdēt :D Bet tā jau te viss mierīgi, Serresa jau maziņa un nav tādi trakumi kā Atēnās :)

Nu tā es te dzīvojos, vairāk nekā jauna un interesanta laikam nav. Pa brīvdienām domājam apciemot tuvējo pilsētu Kavalu, tur esot pludmale, amfiteātris un citas skaistas vietas, tad jau gan kādas bildes arī būs :) Attā!

Pēdējā laikā...

Man ir uznācis lielais bloga rakstīšanas slinkums - bet vispār jau zināju, ka tā būs, tikai vai jau tik drīz? :D Lai nu kā, par atmiņu sev pašai un kādu interesantu mirkli citiem, uzrakstīšu te dažas rindas.

Skaistums 
Tātad, iepriekšējā nedēļas nogalē pabiju Halkidiki provincē (robežojas ar Egejas jūru, konkrētu līci nepateikšu, bet nu ja kartē skatās, tad tās pussalas izskatās kā 3 kājas jeb ragi -mēs bijām pirmajā no tiem, skatoties no kreisās puses) - ar sabiedrisko transportu mēs visi mūsu Serresas augstskolas Erasmus studenti (tātad 13 cilvēki) aizbraucām, apmetāmies, apskatījām, izbaudījām un papriecājāmies divos tūristu ciematiņos (nu varbūt tas viens pat par pilsētiņu nodēvējams). Bija tiešām skaisti. Ahitos bija burvīgs ar savām mazajām un līkumotajām ieliņām, pakalnos izvietotajām mājām, elpu aizgrābjošajiem skatiem un Grieķijas rudens krāsainību. Viss ciems zināja, ka esam tur - tūrisma sezona tur iet uz beigām, tā kā tādu kā mēs nebija daudz, un tas ļāva dabūt pansijas istabas par ļoti patīkamu cenu (25 eiro par istabiņu, tātad mums katrai no mana dzīvokļa sanāca maksāt 6.25 par nakti), kā arī tiešām sajusties kā dienas varoņiem - kā lai citādi jūtas, ja nākamajā dienā, ejot garām krodziņam, kur esi vakar ēdis, tā īpašnieks tevi sveicina kā labu paziņu :D
Savukārt nākamā pieturvieta  - Kalithea bija daudz lielāka. Tur daudz skaudrāk izjutu to, kā ir ja no tevis gaida tikai naudun to, ka tūristi ir galvenais ienākumu avots (paradoksāli - iepriekšējā vieta taču bija daudz mazāka, bet tomēr tur bija mīļāk). Bet nebija arī tik slikti - bārā, kur sēdējām 2 vakarus pēc kārtas (sēžamo spilvenu krāsas dēļ iesaucām to par Smurfu bāru, atceros, ka man bērnībā Kinderolās tie mazie tirkīzzilie cilvēciņi ar baltajām cepurēm un biksēm bieži trāpījās), mums tā īpašnieks uzsauca dzērienus - šotiņus (bija gardi :D). Lai nu kā, bet kas par pludmali tur bija - to pat nevar izstāstīt - tik tiešām zilas debesis, baltas smiltis, tirkīzzils un dzidrs, skaidrs ūdens un palmas fonā - veldzējums manai dvēselei un acīm. - Piepildījās viens no maniem sapņiem reiz šādā vietā nokļūt - biju tik laimīga, ka pāris reizes pat sev iekniebu, lai pārliecinātos, ka patiešām tur esmu. Tā nu tās pāris dienas tur pavadījām rīta pusē un pēcpusdienā laiskojoties pludmalē, bet vakarā klīstot pa pilsētiņu, šausminoties par augstajām pārtikas cenām, cenšoties pagatavot kaut ko pašas savā numuriņa virtuves zonā un jautri pavadot laiku visiem kopā. Šķiet, izveidojās labs kontakts ar poļu cilvēkiem, ar lietuvietēm kaut kā nesanāca, arī tāpēc, ka viņas ātrāk devās prom, atpakaļ uz Serresu, kā mēs. Ā, un jā sauļojoties protams man sanāca labi apdegt, tā jau iet tiem bālģīmjiem, bet nu jau viss forši - varu bez sāpēm gan pasēdēt, gan pagriezties :D

Akropole
Vakar latvietes, somiete un poļi devās iekarot pilsētas ja ne augstāko vietu, tad noteikti visātrāk sasniedzamo, no kurienes paveras skats uz pilsētu zem tavām kājām. Kāpiens nedaudz nogurdinošs, neiztikām arī bez ceļa prasīšanas, bet kārtējo reizi pārliecinājos, cik grieķi ir laipni un izpalīdzīgi - paši nāk klāt un stāsta, kur mums iet. :)) Tur tapa šis foto -

 

Un tā arī tagad jūtos - ja nemācītos Ventspils Augstskolā, būtu citādi, bet tad varbūt nebūtu šeit, kur esmu tagad - tātad: "Studē VeA un esi soli priekšā!" (es esmu soli priekšā savām cerībām, sapņiem).

Atceļā no Akropoles nejauši satikām savu koordinatoru  un reizē pasniedzēju Gariju - nu jā, tā nu uzzinājām/sarunājām/vienojāmies, par to, ka mums šodien bija pirmā lekcija/pirmā skolas diena :) Tā vienkārši (īss sarunas izklāsts):

Garijs: "Nu, cikos jūs rīt gribētu nākt?"

Mēs: ".... Nu varbūt uz 11:00? Vai 10:00?"

Garijs: "Nu labi, varbūt 10:00, lai ātrāk tiekam cauri. Un cik lekcijas jūs gribētu?"

Nu tā apmēram :D Man vēl grūti pierast pie viņu dzīves veida - halaras :)

Pirmā skolas diena

Kā jau kārtīga meitene/studente uz skolu šodien devos baltā kleitā :D Nu bet nebiju vienīgā - viena no lietuvietēm arī bija tāpat nedaudz pārspīlējusi :D Interesanti bija, tuvojoties skolas teritorijai, nonākt grieķu studentu streika epicentrā - šie tur protestēja pret finansējuma samazināšanu, tas nekas, ka tas jau noticis, galvenais jau laikam, ka nav jāmācās... Viņi patīk par visu protestēt un streikot, lūk - ir pat atsevišķa mājas lapa, kur ir plānoto streiku kalendārs http://livingingreece.gr/ Ahh, tautiņa - mēs letiņi (labi, ne konkrēti es) uztaisījām vienu protestu visu 20 neatkarības gadu laikā, un vēl arvien dzirdam par to atsauksmes, bet šie, gandrīz vai katru nedēļu. Tas tā drusku var nokaitināt, jo ja grieķis man pilnīgi nopietni saka, ka dzīvo tagad nabadzīgā valstī, tad pat gribas skaļi sākt smieties - zin, atbrauc padzīvo uz manējo - kamēr vari katru otro vakaru vismaz atļauties iet uz kafejnīcu iedzert pa kokteilītim, būdams students, tikmēr stāvi klusu. - Nu re, savu neapmierinātību izteicu, nu varu turpināt jūsmot par svešo zemi un tās paražām :D Ā, vēl man vienīgi pietrūkst, kā secināju šodien, Latvijas kaut cik pieklājīgo puišu un vīriešu - nu patīk, ja man atver durvis, palaiž pa priekšu utt. - te vēl to neesmu sastapusi - vai nu pati ne tāda, kā vajag, vai neīstos cilvēkus esmu satikusi. :/ Nu tā vietā vismaz poļu čaļi, kas savai vienīgajai meitenei (lasi princesei jeb karalienei) somu nes, biezo jaku aizdod, ja viņai salst, un visādi citādi, cik novēroju, ir jauki. Mums arī grib izpalīdzēt, man tik jāmācās vēl to atļaut :D

Lai nu kā, bet pa dienu Zanei sanāca sarunāt vakara pasēdēšanu kopā ar Deividu un kaut kādiem viņa draugiem. Kas ir Deivids? - Viņš ir grieķu puisis ar vecmāmiņu latvieti, saknēm Gruzijā un vēl šur tur. Interesants, vismaz pirmais grieķis/mūsu augstskolas students, kas vēlas ar mums iepazīties. Zaiga jau pagājušajā semestrī, kad bija te, par viņu stāstīja :) Nu jā, grieķu auksto kafijas dzērienu frapē vienā no daudzajām šejienes pa pusei āra kafejnīcām padzērām, UNO un mūsu latviešu cūkas uzspēlējām un vispār vakaram ne vainas :)

Attā līdz citai reizei, lai jums jauki, es turpinu baudīt dzīvi te, smaids nepazūd! :))

[Lielākā daļa rakstītā tapusi 05.10. jeb trešdienā, ja gribis ekot notikumiem līdzi, tad varbūt der to zināt :) ]

Nieki

Izdomāju uztaisīt tādus atsevišķus mazākus aprakstiņus, par to, kā te Grieķijā ir :)

Grieķi un autobraukšana
Nu mašīnas te šamējiem visplašākajā klāstā, lielākoties gan diezgan jaunas. Brauc gan ar Volvo, gan BMW, gan Audi, Dacia, VW, Peugeot utt., pa vidu gadās arī kāds vecs Chevrolet un citas markas, uz kurām skatoties redzi - jā, tas ir piedzīvojis daudz. Bet tas gan lielākoties tādos mazākos ciematos redzams. Un te ir traktori :D - daudz, it īpaši te ap Serresu - var redzēt, ka tāds lauksaimniecisks apvidus, un man jau kā ieinteresētais personai patīk :) Un traktoru plači, kur to pārdod, arī tiešām daudz, nu vismaz vairāk, kā Latvijā var vienkopus manīt. Lielākoties gan tādi maziņi, nu tā ap zirgspēkiem 20, nezinu, kā viņi tos laukus ar tādiem var apstrādāt, jo neizskatās, ka tā zeme tāda viegla te būtu.
Ak, un grieķi un viņu braukšanas maniere, par to jau veselu romānu varētu sarakstīt :D Noteikumi īpaši, manuprāt, netiek ievēroti, nu ātruma ierobežojumi un apstāšanās un stāvēšanas aizlieguma zīmes jau nu noteikti. Ļoti iespējams, ka, atgriežoties atpakaļ Latvijā būšu gājējs-huligāns, jo te, tas, ka atrodies uz gājēju pārejas un nepārprotami vēlies to šķērsot, jau neko nenozīmē. Lai tiktu ielai pāri tev ir jābūt vienkārši nekaunīgam un jāiet. Tā nu es nesaprotu, vai mēs tik trakā veidā šķērsojam ielas, jo viņi tā brauc, vai arī otrādi - viņi tā brauc, jo gājēji ir pārāk nekaunīgi :D
Vēl labāka ir parkošanās - grieķis iebīdīs savu mašīnu tur, kur latvietis (nu vismaz tāds braucējs kā es) knapi varētu motociklu nolikt, tā kā mēģiniet iedomāties. Un ja pat arī uz vienvirziena ielas abās pusēs būs stāvgrūdām pilns ar mašīnām, grieķi tik un tā apstāsies, vēsā mierā ieslēgs avārijas gaismas, un neskatoties un neko citu iesoļos veikalā pēc svaigām maizītēm. Tā viņi dara gan uz galvenajām ielām, gan mazākām, gan lai apstātos īslaicīgi, gan lai gaidītu kādu pat 15 minūtes. Tiešām jānoskaidro, kādi ir ceļu satiksmes noteikumi attiecībā uz tām avārijas gaismās, jo tās izmanto vienmēr un visur, un visi - pat autobusi :D Te visi mirgo :D

Grieķi un veikali
Tu te nedomā, ka varēsi svētdienas rītā ar čībiņām aizskriet uz veikalu pēc bulciņām, nea, grieķi svētdienās nestrādā. Un es vispār tos viņu veikalu darbalaikus vēl neesmu līdz galam sapratusi - lielākoties, kad mani pārņēmusi ieprikšanās kāre, attopos pie slēgtām durvīm. Šito iekopēšu no manas mīļās Zaigas rakstītajiem padomies, varbūt man arī tā kas paliks prātā: "Veikaliem ir īpatnēji darba laiki. Supermārketi strādā katru dienu (izņemot svētdienas) no agra rīta līdz 21 (sestdienās līdz 20). Pārējie veikali pirmdienās, trešdienās un sestdienās strādā līdz 15, otrdienās, ceturtdienās un piektdienās līdz 14 un atveras atkal 18 un strādā līdz 21. Svētdienās veikali vispār nestrādā (tikai daži kioski un mazi veikaliņi, kur var nopirkt visu)." Nu un kā tu normāls latviešu cilvēks, kas pieradis visu vienmēr nopirkt, kad gribi, pie šitā lai neapmulsti?! :D Bet kā novēroju šovakar, kad, jā, kā maza muļķīte gribēju pēc vakariņām pastaigāt pa veikaliem, - tu vari vienkārši blenzt pa veikalu skatlogiem, kas gan ir smuki apgaismoti un tajos glīti izliktas preces, bet tomēr. To gan dara ne tikai šitādi dīvaiņi kā es, bet arī paši grieķi, sak' nu nekas, ka šobrīd nopirkt nevaru, nu varbūt rīt :D Man tas viss liekas traki savādi, bet tajā pašā laikā ari patīk un fascinē. Halara tā teikt :D

Sens tik sens ir tas stāsts

Sen nav rakstīts, pats man mammucis to pamanījis :D Un kāpēc - tāpēc, ka vai nu nav bijis laika, vai slinkums darījis savu, vai arī vienkārši neesmu bijusi Serresā :)

Sākšu no senākā uz jaunāko notikumu apskatu.

Trešdiena - 28.09. Eksursija ar Gariju un Vucānu.
Tātad es kopā ar abām pārējām latvju zeltenēm un augstāk minētajām personām devos izbraucienā pa Grieķijas ziemeļiem. Pirmais apskates objekts - pati daba, ko vari vērot pa auto logu - kalni un ielejas, dažādi traktori, aitu ganāmpulki, uzarta zeme, meži, granātābolu dārzi - nu skaistums :) Tātad, tas viss redzams, dodoties uz Alistrati alām. - Tur pirmo reizi mūžā redzēju stalktītus un stalagmītus, noklausījos un izlasīju info par to veidošanos un vienkārši baudīju, to, cik daba ir liela māksliniece.Alas apmēram 3 km garas (mēs gan bijām tik kādus 1.5 km, jo tālāk mūs gids nelaida, ar vairākiem atzariem. esot ap 3 miljonu gadu vecas, nu variet iedomāties?! Interesanti arī tas, ka alas atklātas sagadīšanās pēc tik 1959. gadā, bet tam gan man tā īsti ticēt negribas. Ā, un temperatūra tur visu gadu konstanta, ap 15 grādiem pēc Celsija, tāpēc arī tas skaistums, krokojumi un viss pārējais var izveidoties, jo klimats it kā nemainīgs - kaut arī katrs šo alu apmeklētājs reāli ir arī to iznīcinātājs, jo ar savu karsto elpu, soļu izraisīto vibrāciju un to, ka viņa dēļ tiek ieslēgts apgaismojums un mūzika, lēnītēm šo skaistumu bojā. Nu tā...
Pēc alu apskates devāmies uz vīna darītavu Wine Art, kas atrodas Dramas reģionā, īsti jau vairs nepateikšu kur, un arī, ja vajadzētu, vairs veikalā to vīnu neatrastu. Bet bija forši - izveda mūs ekskursijā pa telpām, vīna glabātavām, pastāstīja par to, cik ļoti svarīgas ir mucas, kurā vīnu glabā un visādas citas interesantas lietiņas. Pats svarīgākais - mācīja degustēt vīnu, kā vērot tā nokrāsu, kā izgaršot buķeti un pareizi sasmaržot, nu ļoti interesanti, būs jāmēģina kaut kad arī pielietot šis jauniegūtās prasmes :) Kopumā šī vīna darītava ir diezgan jauna, izveidota 20. gadsimta 90.-tajos gados, bet arī jau ļoti augstu novērtēta un viņu radītie vīni saņēmuši daudz daudz apbalvojumu visā pasaulē :)
Tas tad arī aptuveni viss par to dienu. Nākamajā dienā, ceturtdienā, devāmies uz skolu satikt Gariju, nu to mūsu koordinatoru, bet tas riktigs grieķis, kamēr sadzenājām rokās. Ja teikts, ka tiekamies 11tos, tad nedomā, ka tas notiks ātrāk kā 11:30... :D No viņa noskaidrojām uz kurieni un kā labāk doties nākamajā dienā ekskursijā, bet par to jau kādā no turpmākajiem ierakstiem :)