Ziemassvētkiem būt!

Svētki nu jau skaitās pagājuši, tāpēc neliels atskats uz tiem :)

Tātad gatavoties Ziemassvētku vakaram sākām jau dienu iepriekš, drošības apsvērumu dēļ, jo kas to lai zina, kad grieķi izdomā nestrādāt un veikalus slēgt, tāpēc visu vajadzīgo nopirkām jau 23. decembrī. Abus tuvākos pārtikas veikalus apmeklējām 2x, jo visu laiku kaut kas aizmirsās. 24. jau no agras pēcpusdienas tīrījām māju un pērāmies pa virtuvi - nu kā tādas īstas mājsaimnieces. Zane mocījās ar saviem pīrāgiem - nu mums ir skaidrs - Latvijā ierastais "slapjais" raugs ir 100% labāks par šeit nopērkamo sauso - mīkla rūgts tikai, ja to tiek labi sarunāts. Es nevarēju saprast, no kura gala savu rosolu sākt griezt, un bail bija pat kaut ko tādu sabojāt. Jauna kartupeļu gatavošanas recepte arī tika izmēģināta - un sanāca!

Mūsu mazās Erasmus ģimenes Ziemassvētku pasvinēšana patiešām izdevās - gardi un daudz paēdām (kā jau Ziemassvētkos!), lozējām un dalījām dāvanas - dzejolīši arī bija jāskaita (kā izrādās, tad mēs latvietes vienīgās savā apzinīgajā vecumā esam vēl to savos svētkos pieradušas darīt - pārējie jau pamatskolā pārstāj par katru dāvanu dzejoli skaitīt, vienkārši katram tiek iedota dāvana, bet manuprāt, mūsu variants ir daudz interesantāks). Vissmieklīgākais bija mūsu atmiņas traucējumi - atcerēties dzejoli, kas garāks par 3 rindiņām kļuvis jau par grūtu, ak, vecums :D Tieši tāpēc es gadu no gada skaitu vienu un to pašu :D Nekādu problēmu :D Kā tas gadījās, kā ne - bet manā īpašumā nokļuva burvīgs rotaļlācis - tajā vakarā un turpmāk visu meiteņu favorīts, paldies Danielam par to, bet interesanti, kas notiktu, ja šo dāvanu būtu izvilcis kāds puisis? :D

Poļi bija atnesuši tādu kā Dievmaizīti, un tad nu pēc viņu tradīcijas katram tika iedots gabals no tās, un dodoties viens pie otra izteicām laba vēlējumus Ziemassvētkos un Jaunajā gadā, pēc tam nolaužot un apēdot gabaliņu no otra cilvēka maizītes. Tas bija tiešām mīļi un sirsnīgi.

Vakarā/naktī devāmies pastaigā pa pilsētu, apciemojām Serresas svētku egles, kas gan diemžēl visas ir no plastmasas, bet nu egles it kā ir. Pa ceļam mums vēl pāris suņi pieklīda, pie centrālās egles uzradās vēl, šiem arī svētki bija prātā. Toties kafejnīcas, bāri un klubi pilni ar cilvēkiem - tā Ziemassvētkus svin Grieķijā. Neizteikšos par to...

Tā kā ēdiens palika pāri, Ziemassvētku atzīmēšana tika turpināta nākamajā dienā. Sanācām atkal visi kopā mūsu dzīvoklī uz tādām kā vēlām brokastīm/agrām pusdienām. Tagad gan viss ir veiksmīgi notiesāts, pēc grieķu tradīcijas pīrāgā ieceptā monēta, kas tās atradējam nes veiksmi, arī ir atrasta, tātad atliek gaidīt nākamos Ziemassvētkus. Un šoreiz es gribu sniegu - baltu, pūkainu un skaistu. Un ģimeni - gan savu kluso un mierīgo vakaru ar viņiem, gan skaļu un rosības pilnu nākamo dienu. Jo tieši tagad, esot prom, novērtēju to, cik labi tomēr ir. :)

Pirms Ziemsvētkiem runcis Francis...

Šo dzejoli skaitīju vienos Ziemassvētkos, kad biju maza maza, vēl arvien dikti patīk :)

Atkal paskrējis laiks, jāieraksta kaut kas šeit.


Dzimšanas diena...
... tika atzīmēta ļoti jauki. Mīļi vārdi un apsveikumi no Latvijas un citām zemēm, un vakarā ballīte ar saviem Erasmus cilvēkiem te. Tā arī, manuprāt izdevās. Labi, varēja iztikt bez gaisā sviešanas tās 22 reizes (nabaga puikas), bet nu paši uzprasījās :D Sapratu, ka šo dažu mēnešu laikā nemanot mums vienam otru ir izdevies diezgan labi iepazīt, un arī mani pazīst, vismaz spriežot pēc saņemtajām dāvanām. Bet nu jā, varbūt pēc sejas jau iespējams noteiktu, ka esmu šokolādes fanāts, ķerta uz auskariem un rotu glabāšanas kastītēm. Jamm... :D Un kur nu vēl Riikkamari gatavotie gardie šokolādes kēksiņi, mmm, mēli varēja norīt :)

 Mani viesi - no kreisās - lietuvietes (viena iztrūkst, uz to brīdi bija Bulgārijā), no labās - poļu puikas, viņu princese Beate bija apslimusi.

 Pēdējie dekorējumi gardajam šokolādes kūciņ-kēksiņam. :)

Projekta prezentācija
Tātad, tas briesmonis arī tika pievarēts, un varbūt, tikai varbūt, velns nav tik melns kā to mālē :D Kaut gan prezentācijas gatavošana svētdien, kas sekoja pēc sestdienas ballītes, nebija no tām vieglajām un veiksmīgajām.. - Viss beidzās ar to, ka 12tos naktī, pateicoties Danas idejai, tika ceptas pankūkas (jā, somiete atkal palutināja ar vienu no savām receptēm - cepeškrāsnī cepta pankūka), kad 2os naktī beidzām našķoties, radās ideja parādīt kur un kā nu katra dzīvojam, savas pilsētas, aha un tad 4os beidzot turpināju savu prezentāciju. Līdz apmēram 5:30. Labi, ka nākamajā dienā citu lekciju nebija, tikai Project, tā kā līdz 4iem pēcpusdienā gan es, gan Riikkamari savas prezentāciju bija piebeigušas, lai cik mums grūti un negribīgi gāja. Pasniedzējs par brīnumu manam darbam tik piekasīgs nebija, kaut arī viņam atkal sanāca to pārvērst par savu prezentāciju, iejaucoties manējā. Atzīme gan vēl nav. Un mums vēl jāiztur kopīgas pusdienas/vakariņas ar viņu, jo kungs tā ir iecerējis.

Meitenes aizlido
Nu jā, manām dzīvokļa biedrenēm Danai un Riikkamari Ziemassvētku brīvdienas sākās nedaudz ātrāk un jau pagājušajā ceturtdienā viņas priecīgā noskaņojumā devās mājās. Kopā ar Danu uz Latviju aizceļoja arī mans mazais koferis, piestūķēts pilns ar manām un Zanes it kā vairs šeit nenoderīgajām mantām, piemēram, smagajiem gumijas zābakiem, vasaras kurpēm un drēbēm, kas laikapstākļiem un šejienes paražām vairs nav nepieciešami. Skapji tagad mums tādi patukši izskatās, bet lietus sāka līņāt jau nākamajā dienā pēc gumijnieku aizbraukšanas, bet tā tam laikam bija jābūt :D Lai nu kā, bet uz aizbraukšanu uzrīkojām kartupeļu pankūku vakaru. Lai arī gatavošanas process bija ilgstošs, un brūkleņu vai dzērveņu zapti arī te neatrast, tad tomēr  bija garšīgi un atšķirīgi no ikdienas.

Paciņa
Tiem šīs mājas iedzīvotājiem, kuriem nav pašiem sava pastkastīte pirmā jeb nulltā stāva koridorā, visas vēstules un citus sūtījumus samet tādā kā koka kastē/plauktā. Zinot, ka man neviens neko nesūta, parasti tur neskatos, bet vienu dienu aci tur iemetu un ieraudzīju lapiņu uz sava vārda ar paziņojumu no pasta, iekšējā intuīcija saka, ka tā ir paciņa, rakstīts arī, ka no Ventspils nākusi. Sajūsmināta dodos atpakaļ uz pilsētas centru, no kura jau tikko biju pārnākusi, un stundu nosēžu rindā, lai uzzinātu, ka paciņa būs tikai αύριο jeb rīt/nākamajā dienā. Nu neko, ja nedod, tad nedod - tas jau netraucē štukot kurš gan ir mans slepenais rūķis. Kandidāti bija vairāki, bet beigās izrādījās tā kā jau biju domājusi pašā sākumā. Paldies vēlreiz Elvai un Kārlim - viena no Laimas šokolādēm jau notiesāta atvadu vakarā, otru nodevu glabāšanai Zanei, lai pataupās līdz Ziemassvētkiem. Un manas mīļās Greenfield tējas, mmm, viss dzīvoklis smaržo, kad uztaisu. Paldies, mīļie, tas bija superīgs pārsteigums! :*

Pa brīvdienām labi noslinkojām, daudz filmu skatījāmies un Ziemassvētku eglītes māsīcu arī savam dzīvoklim sagādājām.

Un šādi dekorē egles Serresā - bērniem sadeva rotājumus, un cik nu augstu katrs var uzkarināt, tik ir. Skats, manuprāt, diezgan komisks.

Ieva taisa mīklu
Tā kā Ziemassvētkus vairums pavadīsim šeit, rīkosim kopīgu pasēdēšanu, ar tradicionālajiem ēdieniem. Lai neizgāztos kā veca sēta, izlēmu iepriekš pamēģināt izcept tos pīrādziņus. Devos uz veikalu iepirkt produktus, arī raugu atradu (vismaz tobrīd domāju, ka tas ir raugs). Aha, kas tev deva - kā izrādījās, mans "raugs" bija kaut kāda ķirškoka mizas garšviela, ko grieķi tradicionāli izmanto saldo ēdienu gatavošanai Ziemassvētku laikā. To jau, protams, es atklāju tikai tad, ka labu brīdi biju nogaidījusies, kad nu beidzot "raugs" kopā ar silto pienu un cukuru iedarbosies. Mīkla jau nesanāca slikta, tikai galīgi neizrūga un bija jūtami salda. :D Bet tā jau nebūtu es, kas gatavošanā kaut ko galīgi grīstē nesalaistu :D

Lukaša dzimšanas diena
Jā, vēl viens decembra jubilārs vakar atzīmēja savu 21. ciparu. Tā kā 4 no mūsējiem aizbraukuši mājās, 2 lietuvietes šo pasākumu izvēlējās nepameklēt, tad mūsu bariņš bija diezgan mazs, bet foršumu tas nebojāja. Aizgājām arī uz vietējo klubiņu, un, kaut arī pārnākot un vēl arvien smirdu it kā pati būtu par cigareti pārvērtusies, jo tādi nu ir grieķu paradumi smēķēt vienmēr un visur, bet šādu izdejošanos man tieši vajadzēja. Bijām pat šodien uz lekciju pie Garija, pa ceļam vēl poļu puikas arī pamodinājām. Nu jā, tā kā gulēts nav daudz, tad arī mans rakstītais iespējams tāds drusku nesakarīgs. Iešu atgūt nokavēto, ar labunakti/dienu! :)

Biju te un tur

Pēc datuma esmu par vienu gadu vecāka kā vakar. Oficiāli tas gan esot noticis vakarā, bet - tos 22 man aizkavēt neizdosies lai vai kā gribētu. Stulbi :D

Nu jā, vakar laimīga atgriezos mājās no īsa 2 dienu izbrauciena. Beidzot pabiju Thessalonikos, kas ir otra lielākā pilsēta Grieķijā pēc iedzīvotāju skaita un atrodas tepat 1.5 h brauciena attālumā no Serresas (tāpēc arī beidzot, jo tā jau sanāk, ka Thessalonikos esmu pabijusi reizes 5 vismaz, bet vienmēr tikai cauri braucot), kā arī pabiju Meteora - dīvaino/apbrīnojami skaisto klinšu un klosteru vietā.

Nu jā, tātad vakar no rīta (8. dec.) es, Zane, viņas Valdis, kas atbraucis paciemoties un Riikkmari ar autobusu aizbraucām līdz Thessalonikiem. Iepriekšējā vakarā biju ļoti veiksmīgi sarunājusi vietējo čali Fotios caur www.couchsurfing.com, bet uz viņu bija vēl nedaudz jāuzgaida, tāpēc paspējām ar Zani nopirkt autobusa biļetes uz Stambulu, kur dosimies pēc Ziemassvētkiem, un pašu spēkiem apskatīt ostu, Aristoteļa laukumu, kuru savā reklāmā izmantojuši Absolut Vodka ražotāji, jo laukuma forma no putna lidojuma, redz, gluži tāda pati kā šim alkoholiskajam dzērienam pudele. Vēl, būdami Eiropas studenti, par brīvu tikām uzkāpt Baltajā tornī (kurš nemaz nav tik balts, vairāk brūns jeb bēšs) - viena no vēsturiskajām un slavenākajām pilsētas celtnēm, bijis nocietinājuma sastāvdaļa, tad pārtaisīts par cietumu (tam periodam beidzoties, lai cilvēku apziņā to veidotu kā labu vietu, nokrāsots balts - laikam jau tagad tā krāsa nogājusi), un jā - tagad tur ir muzejs. Bet laika trūkuma dēļ uzkāpām tikai augšā, lai pavērotu skatu uz pilsētu.

Thessaloniki, skats no White Tower

Tālāk jau mūsu gids beidzot bija atradis stāvvietu savam auto, veiksmīgi, vairākkārtēji sazvanoties, atradām arī viņu pašu, un tā nu es vairs savu pilsētas karti ārā neizvilku. Izvadāja viņš mūs pa pilsētas svarīgākajiem apskates objektiem, tā nu pabiju visās lielākajās baznīcās (apbrīnojami, kā viņi tos lielos, apaļos kupolus būvējuši un kā tie vēl kopā nebrūk; un kur bijusi pacietība tos visus sīkos un izsmalcinātos reliģiskos zīmējumus (vispār līdzīgas ikonām) uz griestiem un sienām sazīmēt). Vieta, kas man visvairāk patika - Romiešu Agora jeb senais pulcēšanās laukums - mazs, bet iespaidīgs, īsti daudz jau nekas tur atlicis nav, bet var jau arī savu iztēli likt lietā :D

 Galerius arka

Roman Agora jeb kas no tās palicis

Cik forši, ja ir vīrietis ar mašīnu :D - Nu jā, pēc agoras apmeklēšanas mūsu gids aizvizināja mūs līdz Thessaloniku vecpilsētai - tā tā kā vairāk kalnā, un uz turieni pārvākušies viduslaikos. Skaists skats uz pilsētu, kā nekā jūras krastā atrodas. Sabildējuši tūristu stila bildes, devāmies iedzert frapē un tad jau bija drīz vien laiks uz vilcienu. Mūsu gids Frotios bija arī tik jauks un aizveda līdz vilciena stacijai, tā kā problēmu nekādu. :)

Vilcienā laiks pagāja diezgan ātri un tad jau attapāmies Kalabakā - pilsētiņā, kas turpat pie Meteoras klintīm lejā atrodas. Man pat pārsteigumā mute pavērās, jo galvu sanāk atliekt tālu tālu atpakaļ, jo tās klintis apgaismotas vakaros un naktīs - un tik smuki izskatās! Nu jā, bet tad sākās mūsu piedzīvojums ar nosaukumu "Meklējam viesnīcu tumšā, svešā valstī un pilsētā ar nepareizu karti rokās" :D Labi, ka čehs (arī Erasmus students te Serresā, bet citā skolā), kas ar savu draugu mums bija dzelzceļa stacijā pievienojies, bija pietiekami uzņēmīgs, lai dotos iekšā pat slimnīcā, kur mums vismaz aptuveni paskaidroja ceļu. Bet tas nav viss - kad beidzot nonākam līdz it kā savai viesnīcai, nogājuši kādus 5 km, attopamies pie slēgtām durvīm - neatbild ne uz durvju zvanu, ne telefona zvaniem. Nu neko, nākas meklēt citu. Sanāk dārgāk kā plānots, bet vismaz kārtīga un jauka istaba. Visi pēc nelielas pasēdēšanas atlūstam kā beigti, lai nākamajā rītā jau agri celtos, kā nekā Meteora mums jāspēj redzēt tikai pa pusi dienas.


Sākums nav tas daudzsološākais - kartes man nav, kaut ko aptuvenu dabūju tik no vietējā taksista, autobusu laiki atpakaļceļam aptuveni un vēl taka, pa kuru esam sākuši iet, izskatās tāda diezgan šaubīga :D Bet te pēkšņi, nu no mana skatupunkta tieši no krūmiem, bet gan jau, ka tā nebija, uzrodas kāda meitene. Kā izrādās - kolumbiete (jā, no Dienvidamerikas!) Andrea, kas ir apmaiņas studente Spānijā - Seviļjā, bet tā kā tur nedēļu garas brīvdienas, tad nolēmusi apceļot nedaudz Grieķiju. Viņa izrādās mūsu laimīgā loze - jo saprot kaut ko vairāk nekā mēs, viņai ir pat saraksts ar dienām kad kurš no klosteriem strādā, jo visās dienās apmeklētājus tie nepieņem. Tā nu dienu pavādām kopā, viņai prieks un mums arī.

Laika trūkuma dēļ paspējām apskatīt tikai 2 no 6 tur esošajiem klosteriem - kā pirmo redzējām Sv. Barbaras (The Holy Monatery of Rousanou/St. Barbara). Tur mums meitenēm (precīzāk man un Andrea), kam mēteļu vai jaku garums bija nepietiekams, lika apsiet auduma gabalu, kas imitē svārkus, jo tādi nu ir noteikumi tur, ka sievietes var ieiet tikai ar gariem svārkiem, vīrieši laikam ar īsajām piedurknēm vai kaut kā tā. Šis bija sieviešu klosteris, viens no 2, kas tur tādi ir. Pašai ēkai griesti zemi, grīda čīkstoša un kopumā viss tāds mazs, kā jau ierobežotā platībā būvēts - nevar jau vēl vienu klints gabalu klāt piepirkt...

Trepēs uz Sv. Barbaras klosteri

Redzējuši to, ko tur atļauts redzēt, dodamies ārā, lai rāptos kalnā un klintīs uz nākamajiem klosteriem. Nu labi, ejam pa normālu, labas kvalitātes asfaltētu, bet serpentīni paliek serpentīni. Toties kas par skatiem, tiešām neticas, ka esmu tur, laiks arī vienkārši brīnišķīgs - debesis pilnīgi skaidras, tā kā saulīte pa zemes virsu ripo. Otrais klosteris, ko paspējām redzēt, nosaukts par godu Sv. Trīsvienībai (The Monastery of the Holy Trinity), un kā ziņo interneta resursi, tad šeit 1981 gadā uzņemtas dažas epizodes Džeimsa Bonda filmai "For Your Eyes Only". Un ir jau arī iemesls - klosteris tiešām atrodas stāvas klints virspusē, tajā var nokļūt vai nu ar trošu vilcieniņu vai arī pats ar savām kājām, vispirms nokāpjot pa zemē līdz klints pamatnei, un tad rāpjoties augšā pa diezgan stāvām trepēm te ejot pa klints ārpusi, te patiesi cauri klintij. Mēs jau studenti, tāpēc izvēlamies 2. variantu. Grūti bija, bet iespaidīgi un tā vērts arīdzan. Nokļuvuši augšā, samaksājam kārtējo 2 eiro ieejas maksu (tik jāmaksā par katra klostera apskati) un nokļūstam miera ostā - no klostera klinšainās terases paveras skats uz lejā esošo Kalambaku, bet tā pagalmā noķeru mirkli ar tādu klusumu, kādu pēdējo reizi izbaudīju varbūt pirms vairākiem vairākiem gadiem mājās esot. Iespaidīgi. Ā, un vēl tur bija veca vinča ar milzīgu āķi galā - kā ekspozīcija tam, kā agrāk uz šiem klosteriem augšā nogādāja pārtiku un citas nepieciešamās lietas, arī cilvēkus. Kaut kur lasīju, ka reiz kāds ceļotājs mūkam prasījis: "Kā jūs zināt, ka trose/virve ir nolietojusies, kā jūs zināt, kad viņa jāmaina?" Un mūks atbildējis, ka to jau maina tik tad, kad vecā pilnībā saplīsusi. Man šķiet, ka ja stāsts ir patiess, tad šis čalis droši vien ir kaut vai 3x kāpsi pa tām trepēm, jo augstums, no kura gāzties, tur ir pamatīgs.

 The Monastery of the Holy Trinity

 Klinšu sejas

The Holy Monastery of Rousanou/St. Barbara no attāluma

Tad uzsākām atpakaļceļu uz Kalambaku, no kurienes ar autobusu bija jātiek tālāk uz Trikala un tad uz Thessalonikiem un tad tik uz Serresu. Ceļš lejā no šī klostera bija maigi sakot interesants. Varējām jau izvēlēties parasto, arī mašīnām paredzēto ceļu, bet mēs paklausījām biļešu kontrolierim un pa brīžiem diezgan bīstamu gājēju taku devāmies lejā no augstumiem. Bīstamu, jo takas slīpums bieži vien tuvojās 40 grādiem, tad vēl lapas, kas pat īstiem pārgājienu zābakiem pret nogludinātiem akmeņiem nav tas labākais segums, bet dzīvi lejā tikām, kājas uztrenējām un burvīgos skatus pabaudījām. Un pat somiete dzīva un vesela - ar visām savām nopietnajām bailēm no augstuma.

Nokļuvuši lejā, nopirkām autobusa biļetes, nobaudījām labāko girosu, kādu līdz šim te esmu ēdusi, dažus našķus vēl, šķiet, pilsētiņas lielākajā veikalā iepirkām, un jā, tad jau bija laiks atvadīties no Andrea, kas, pretēji mums, devās atpakaļ uz Atēnām ar vilcienu. Mēs savukārt, braucot ar 3 autobusiem, nokļuvām atpakaļ savā Serresā. Šīs abas dienas pagāja ļoti ātri, bija pilnas piedzīvojumiem un atkal tiem brīžiem, kad manā sejā pats no sevis uzrodas laimes pilns smaids.

Tā jau var virsraksti atkārtoties, jo atkal sen nav būts

Nu neiet man ar to blogu, bet, nav jau arī ko īsti stāstīt. Kopš atgriešanās no Santorīni un Atēnām visa mana ikdiena sastāv no maršruta mājas - skola - ēdnīca - mājas - skola, tikai ar dažiem izņēmumiem, kuru nav pārāk daudz.

Pirms apmēram 1.5 nedēļas mani bija piemeklējusi "Lielā Grieķijas nepatikas krīze" - nepatika te vairs būt, viss bija noriebies, visi grieķi pēc kārtas mani nenormāli kaitināja. Bet, apzinoties, ka prom no šejienes tik drīz netikšu un to, ka šī tomēr ir viena no lieliskākajām iespējām manā dzīvē, sapurināju sevi un cenšos tagad vairāk to foršo te saredzēt. Kaut nu sanāktu :D Man netīkamie apstākļi jau saglabājas - te ir auksti, katru rītu un vakaru,esot ārā, nosalstu; dzīvoklī ir ļoti vēss, jo var teikt, ka gandrīz nemaz nekurina - tagad pat sēžu satinusies savā mazajā mīļajā plediņā, vilnas zeķes kājās, karsta tējas krūze blakus, bet rokas tā nosalušas, ka grūti parakstīt. Un tā katru dienu - pirmais, ko no rīta daru, iztuntuļojusies ārā no savām 2.5 segām (plediņu tomēr par īstu segu nosaukt nevar), - skrienu pie skapja apģērbties, jo citādi zosāda metas.
Mums jau vairāk kā mēnesi vannas istabā nav gaismas. Nē, nu nav jau tik traki, ka pavisam nav, izlīdzamies ar manu galda lampu, kas uzstutēta uz krēsla - bet pirku tad to ierīci savām acīm, lai varu "veselīgāk" lasīt, ne istabas pustumsā bukšķierēt. Nu jā, un visu to mēnesi skola, kas atbildīga par mūsu dzīvokli, jo viņi to nodrošina, nav spējusi šo jautājumu sakārtot. Vaina gan vairāk neuzticamajos grieķu elektriķos. Rīt atkal solīja būt klāt (cerams, nebūs tāpat kā pagājušajā piektdienā, kad tā arī neieradās). Bet pašas tiem apsvilušajiem vadu galiem klāt neķersimies. Sākumā domājām, ka varbūt tikai spuldzītes izdegušas, bet, kad 2 jaunas spuldzītes, tur ieskrūvētas, vārda tiešā nozīmē eksplodēja, sapratām, ka pašām būt par elektriķiem nav tā labākā doma. Tomēr mūsu situācija ir labāka kā nabaga lietuvietēm no otra dzīvokļa - viņām regulāri visā dzīvoklī pazūd elektrība, un aizvakar vēl ūdens boileris it kā uzgāja gaisā. Nezinu, kas īsti tur notika un kā, bet meitenes bija pamatīgā šokā. Dzīvas un veselas visas ir, bet ūdens esot pa visu dzīvokli bijis.

Kaut arī zinu, ka līdz Ziemassvētkiem vēl diezgan tālu, bet svētku noskaņojums, neskatoties, uz to, ka esmu 3000 km no vietas, kur vēlētos tos pavadīt, jau palēnam zogas klāt. Te Serresā katrs sevi cienošs mājsaimniecības, rotaļlietu vai interjera preču veikals jau izrotājies un skatlogos, arī ārpusē uz ielas izlicis rotājumus  un dekorācijas. Mākslīgās egles vien esmu jau kādos 20 veidos redzējusi. Psc, neko viņi nesaprot - īsta Ziemassvētku eglīte ir un paliek pati labākā, it īpaši, ja pats esi to atstiepis/atvilcis no meža. Tomēr savu pagājušā gada pieredzi ar 3 stundu iešanu pēc eglītes līdz 0.5 kilometru attālajam mežam atkārtot negribu - ja būtu tik daudz sniega kā pagājušajā gadā, nocirstu kaut ko vēl tuvāk :D
Traki gribas uz Ziemassvētkiem būt mājās, tur visādi jaunumi un ģimene kā nekā. Bet nevar. Kamēr esmu te, man ir jāredz pēc iespējas vairāk, tāpēc kopā ar Zani pēc tiem Z-svētkiem plānojam braukt uz Turciju, uz Stambulu - Kitija ar savu Madaru būs tik foršas un superīgas, ka pieņems mūs ciemos :)

Šonedēļ skola cauri. Kikī - jā tā sauc vienu no mūsu pasniedzējām :D - savu lekciju (International management) atcēla, tā nu pēcpusdiena brīva. Bet tas jau nemaina to, ka par skolu jādomā :D Dažbrīd šķiet, ka priekšmeta Project dēļ es nojūgšos, nopietni. Lai arī tas ir pats svarīgākais kurss, kas man te ir, jo atpakaļ Latvijā tas man, cerams, atsvērs kursa darbu, bet noturos tur tik ar lielu piespiešanos. Pasniedzēja kungs ir maigi izsakoties dīvaina persona. Valdonīgs, neizprotams savās prasībās un vēlmēs, kuru viņam ne mazums, savāds savās izdarībās un visādi citādi. Jūtos ļoti neērti viņa klātbūtnē, gribas bēgt prom un iebāzt galvu smiltīs kā strausam jau tad vien, kad viņš klases telpā ienāk. Jā, nu varbūt esmu dīvaina un reaģēju pārāk asi, bet ērti šajās lekcijās nejūtas neviens no mums - svētki ir katra pirmdiena vai trešdiena, ka viņa lekcijas gadījuma pēc nenotiek. Viņam patīk studentiem tāpat vien iezvelt pa plecu, bet viņa dīvainība ar pieskaršanos manam degunam iepriekšējā lekcijā bija kaut kas. Tā arī nesapratu, ko ar to domāja :D Katram no mums - 9 cilvēkiem - iedalīts savs uzdevums - tā jau ir viena no dīvainībām, jo parasti jau kāda kursa ietvaros visiem ir vienādas prasības, bet nu labi, te ir Grieķija :D Mans uzdevums - taisīt to blogu jeb interneta dienasgrāmatu par Grieķijas parādu krīzi. Nu ja nu tiešām kāds to vēl nav pamanījis, jo šķiet, ka esmu to publicējusi to visur un uzbāzusies ar lielākajai daļai savu draugu un paziņu, bet re kur ir mans brīnums: http://greeceanddebtcrisis.blogspot.com/
Bet es tikšu galā, daudz vairs nav palicis, un viņš man Latvijā klāt netiks, arī manam degunam ne :D

Tuvākajos plānos man ir nākamnedēļ doties beidzot apskatīt Thessalonikus - tā tik vairākas reizes esmu tajā pilsētā bijusi, lai pārsēstos citā transporta līdzeklī un dotos tālāk, kā arī uz Meteoru - nu bildēs izskatās superīga vieta, jo tur uz augstām klintīm sabūvēti klosteri un baznīcas - esot elpu aizraujoši skati, īsti manā gaumē. Negribas, lai laiks ir tik slikts kā iespējams sola, bet pat ja tā - neesmu jau no cukura, tikai salīga :D

Lūk, šo man gribas redzēt! :)

Labi, tas šai reizei viss, šovakar ballīte, Piotram 21 :)