Pirmā un otrā nedēļa

[teksts rakstīts pakāpeniski - vairāku dienu garumā, tāpēc emocijas un tātad arī rakstītais var atšķirties]

Tātad, mīļie, un svešinieki, kas te nejauši iemaldījušies - ir gandrīz beigusies mana otrā nedēļa šeit Spānijā, Menorkas salā, strādājot viesnīcas restorānā par viesmīli/mazo melnstrādnieku, kurš visu darba laiku skrien kā aptracis. Šīs aizvadītās dienas un dzīvi šeit varu mierīgā garā raksturot vienā teikumā: strādāju kā vergs, tieku barota kā cūka un vadība pret mani izturas kā pret niecību, ar kuru rēķināties nevajag. Nu tad par visu pēc kārtas.

Vergturība
Tātad, ierodoties šeit pagājušajā pirmdienā (18.06.), tiku uzņemta diezgan laipni - kaut kādu anketu par saviem datiem aizpildīju, formu iedeva, uz istabiņu aizveda. Kad gribēju, kaut ko sīkāk noskaidrot par to, kas un kā man būs jādara, vai varu menedžerim atdot dokumentus, ko man bija likts sagatavot, uzzināt kas un kā notiks ar NEI numuru (Spānijas valdības izsniegts identifikācijas numurs, kas jāizņem katram strādātgribētājam šeit), atbildes to visu bija diezgan izvairīgas. Nu o.k. nodomāju, dienvidnieku valsts, ko var gribēt kādu kārtību. Pateica tik, ka nākamajā dienā 8:30 jābūt restorānā darbā.
Pēc mantu izkrāmēšanas sastopu arī savu istabas biedreni  - spānieti Neu - un kopā ar citām meitenēm, kas arī te ir tādas pašas praktikantes, dodos uz pludmali sapazīties tuvāk un tā. Vispār viņām bija labs viens no pirmajiem jautājumiem - kā tu šajā drausmīgajā vietā nokļuvi? Ha - nu kas gan te drausmīgs - saule, spīd, tirkīzzila jūra 50 metrus no manu apartamentu durvīm - kāda vaina dzīvei?! Ha. Tomēr jau tad sāku paredzēt ko nelāgu, paskatoties vien uz meiteni, kas arī bija diezgan jauniņā šeit un bija strādājusi jau 4 dienas pēc kārtas.
Tad nu nākamajā rītā ierodoties darbā sākās - nevis mana atpūtas vasara, kā pati biju varbūt dažbrīd iedomājusies un kā varbūt kādam citam šķita, izdzirdot, ka es uz Spāniju braucu, nē - sākas mana sviedru, darba un rakstura rūdīšanas vasara. Paveicās, ka pirmajā dienā nebija galvenā restorāna viesmīļa, tās pašas iepriekšējā dienā satiktās meitenes man parādīja nedaudz kas un kā jādara.
Tātad, galvenajos pienākumos ēdienreizes sākumā ietilpst tukšu un pusizēsto trauku novākšana no galdiem, aiznešana un uz vienu vai otru ēdamzāles galu, kas ir basketbola laukuma lielumā, ja klients paēdis un aizgājis, jānovāc atlikušie trauki, jāuzklāj jauna apakšējā salvete un mazās salvetes un dakšiņas un naži.Šīs lietas iespējams dabūt 3 bāzes vietās, kas aptuveni vienmērīgi izvietotas pa visu ēdamzāli, vairāk gan tās centrā. Vīna glāzes, tukšās un ne tik tukšās vīna pudeles, kā arī parastās stikla glāzes jānes uz vēl citu ēdamzāles galu, kur atrodas mazā virtuve un tā dēvētais offiss jeb reāli noliktavas telpa. Tā nu viss laiks paiet vienā skriešanā. Pa vidu vēl jāpaspēj noslaucīt un nopulēt darbarīki, ja tie pietrūkst, regulāri izstiept ārā pilnos atkritumu maisus ar ārā izmesto ēdienu, salvetēm un citiem atkritumiem, kā arī uz virtuvi aizstumt netīro trauku ratiņus un visbiežāk atvest atpakaļ tīros. Un ticiet man, tas nav viegli, ja ņem vērā, ka virtuve atrodas arī nedaudz augstāk, tātad smago un gāzelīgo kravu nākas stumt vai nu uz augšu vai uzmanīgi vilkt lejā. Labi, parasti to dara viens itāļu čalis Luka, bet dienās, kad viņa nav - mēs, meitenes. Jo tālāk dienas iet, jo restorāns kļūst arvien pilnāks. Šodien (26.06.) pat sāka pietrūkt brīvo galdiņu, kur cilvēkiem sēdēt. Un ir tikai jūnijs. Šausmas, kas te darīsies jūlijā un augustā, kad viesu būs vēl vairāk. Pēc nedēļām ieradīšoties vēl 200 viesu. Uhh. Un jo vairāk cilvēku, jo vairāk bērnu, jo šī ir diezgan ģimeniska viesnīca. Tātad lielāka ķēpa, jo trauki daudz netīrāki un lipīgāki. Vairāk mazu būtņu skraidīs pa zāli, traucējot normālā riksītī pārvietoties, vēl vairāk būs bērnu, kam pašiem būs ļauts ar savu šķīvi doties uz bufeti un izvēlēties ko ēst. Un tad viņi dodas atpakaļ pie savas ģimenes. Gāzelējoties no vienas puses uz otru, lēnā garā pētot apkārtni. Un es eju aiz muguras, gaidot iespēju tikt garām, izspraucoties vēl starp 2 vai vairāk vecāka gadagājuma cilvēku, kuru arī šeit nav mazums, un viņu ātrums nav citādi dēvējams kā slinkā tūrista 2. pazeminātais - jo lēnāk, jo labāk. Un jā - tipinot aiz tā bērneļa, tu nojaut katastrofu, kas tuvojas - picas šķēle tūlīt noslīdēs uz grīdas, sula Coca-Cola no glāzes izlīs utt. Un bladākš - tā arī bieži vien notiek. Ja uz konkrētā restorāna zāles grīdas flīzēm nokļūst kaut mazākā ūdens šļakata, šī vieta kļūst par īstu slidotavu. Tad nu nesies uz offisu pēc slotas, brīdinājuma zīmes par slidenu vietu un ceri, ka pa to laiku neviens nebūs paspējis tur novelties.
Ar to vēl viss nebeidzas. Man nezināmu iemeslu dēļ tieši mums, restorānā strādājošajiem, ir jāiet sakārtot pie baseina esošie sauļošanās krēsli. Jānolaiž lejā atzveltnes, jāsaliek kārtīgā rindā un jāsalasa atstātās plastmasas glāzes un pelnu trauki, ko tūristi no bāra atstiepuši. Un arī atstātās mantas, kas jānodod restorāna zāles "reception". To krēslu ir daudz, 100 noteikti. Un vispār darbs tiek uzskatīts par tādu kā sodu. Hmm, man to, līdz vakar (25.06.) biju brīvdienā, lika darīt 3 vakarus pēc kārtas...
Kad beidzot visi viesi aizvākušies (un vienmēr atrodas tādi, kam konkrētais noteiktais ēdienreizes laiks nešķiet svarīgs, un atļaujas palikt vēl 20 min vai pusstundu ilgāk. Mums tas arī nozīmē darbu iekavēšanos, jo) - kad visi trauki novākti, galdi saklāti nākamajai ēdienreizei, varam sākt slaucīt un mazgāt grīdu, tīrīt ar taukiem un visu ko citu aplipušo bufeti ar apsildāmajām virsmām, berzt bēbīšu ēdamkrēslus, ko mazuļi parasti pacentušies kārtīgi piesušķēt, spodrināt glāzes un atjaunot to krājumus pie vīna pudelēm un dzērienu automātiem. Atjaunot trauku krājumus visās vietās. Turpināt spodrināt dakšiņas, nažus utt. Nu apmēram tā, gan jau kaut ko aizmirsu. Un ik  pa laikam uzrodas jauni papildus darbi.  Nu jau sāku pierast, bet sākumā tiešām bija nenormāli liela dusma, ka man jāstrādā arī par apkopēju.

Ruk ruk
 Visu dienu saskatījusies, kā atpūtnieki stumj māgās dažādu veidu ēdienus un pati to vien darījusi, kā atkritumos izmetusi kilogramiem pārtikas, pašai tomēr par brīnumu ēst gribās. Brokastīs pirms darba paspēju iekost sausu un cietu baltmaizi ar margarīnu un/vai pāris veidu ievārījumiem, un padzerties  ūdeni, draņķīgu kafiju vai karsto šokolādi no automāta. Kad atvelkamies no brokastu pasniegšanas atpakaļ uz darbinieku ēdamtelpu, parasti otrreiz paēdam to pašu.
Pusdienās un vakariņās mums tiek dāsni pasniegti atlikumi no viesu pārtikas - uz paliela šķīvja ar kaudzi parasti atrodas makaroni, rīsi, frī un citu veidu kartupeļi, gaļa, kas lielākoties nav garšīga. Tas viss jau sadalīts pa porcijām un salikts uz ratiņiem. Parasti, kad mēs pēc visiem tīrīšanas darbiem tiekam līdz ēšanai (pusdienas tad sanāk uz 15:30, vakariņas 22:30), ēdiens jau ir auksts - tad noder 3 mikroviļņu krāsnis, kas telpā atrodas. Būtu šo rakstījusi pirms nedēļas, varētu vēl pasūdzēties, ka augļus tikpat kā neesmu redzējusi, bet nu jau vairs tā nav - pēdējās dienas ir bijuši gan arbūzs, gan melone. Salāti arī parasti ir, bet nekas vairāk kā tomāti un salātlapas. Sākumā man galīgi šis ēdiens nepatika, nu jau diemžēl esmu pieradusi, bet labi nav - āda protestē un izmetas pumpas, jo viss ir trekns un eļļains.
Par pierādījumu tam , ka tiekam baroti kā suķi - pagājušajā nedēļā vienā no ēdienreizēm kaut kas bija nogājis greizi - puse no tajā dienā strādājošajiem sadabūja kaut kādu vēdervīrusu. Man izdevās tikt cauri samērā sveikā, bet vienai meitenēm slikti ap dūšu bija 2 dienas vismaz.

Attieksme pret darbiniekiem/praktikantiem
Esmu lētais darbaspēks bez zināšanām, kuram tiek maksāts 3x mazāk kā pārējiem. Labi, to vēl visu varētu saprast un pieņemt, pat norīt to, ka daru tikpat daudz un vairāk kā, piemēram, čalis Luka, kam vienkārši patīk pa restorāna zāli pastaigāt tāpat, neko nedarot. Trakākā ir attieksme no vadības puses par manu paveikto - šajā gadījumā netiek uzskatīts, ka esmu patiesībā tikai praktikante un tikai mācos. Ai, bet ar menedžeri jau parunāt nav iespējams (viņš prot tikai spāniski un itāliski, angliski ne), un nav arī jēgas - nevajag lieki savu degunu viņa redzeslokā rādīt.
Pašā sākumā tas mani dikti šokēja, varbūt pat vairāk par to, ka šeit visur ir novērošanas kameras - ēdamzālē vien 5 vai 6, vēl arī darbinieku ēdamtelpā, un iespējams, ka mūs izspiego vēl kaut kur. Tāpat nav skaidri zināms, vai kameras gadījumā nespēj arī uztvert skaņu. Un nav jau tās kameras tik tā - skata pēc, nē - menedžeri vai nu aktīvi tās vēro savā datora ekrānā, vai arī, veicot apgaitu pa viesnīcas teritoriju (un viņš to dara bieži) - nēsā līdzi telefonu, vēro video pārraidi tad tādā veidā. Ja tiek pamanīts kāds, viņaprāt, pārkāpums, uzreiz seko zvans uz kādu no konkrētajiem iekšējiem telefoniem un ar bļaušanu pavēlēts to pārtraukt. Tagad, kad atbraukušas vēl meitenes (3 čehietes un poliete), tīrīšanas darbi veicas ātrāk, un varam pabeigt visu agrāk. Teorētiski. Praktiski, priekšnieks, to redzot, uzdod vēl papildus darbus, lai tik mēs ātrāk nedotos prom. Tas jau nekas, ka agrāk neskaitāmas reizes nācies palikt ilgāk, lai visu paspētu. Aizvakar viesnīcā bija sanitārā inspekcija. Tā nu cēlos 2 h agrāk (6:30 bija jābūt darbā), lai dotos papildus berzt. Psc, tā pārbaude pat īsti neko nepārbaudīja, vismaz ne mūsu restorāna zāles teritorijā. Bet nu, tos, kas no rīta bija agrāk nākuši, palaida vismaz 1 h agrāk no darba pēcpusdienā. Vismaz.
Pirmo nedēļu nedaudz problēmas sagādāja arī galvenais restorāna zāles priekšnieks, kas kaut kā bija izvēlējies nepareizās vadīšanas metodes pret pārgurušām, nomāktām un tomēr centīgām meitenēm. Čalim labāk patika uzbļaut, nolamāt, drusku aizvainot un pavēlēt. Viesnīcas menedžeris viņu aizmainīja prom uz bāru, viņa vietā ieceļot vienu no mūsu iepriekšējām viena līmeņa kolēģēm - itālieti, kas te strādā jau 2. gadu, un iepriekš pati bijusi tāda pati praktikante kā mēs. Šobrīd viss ir forši, redzēs, kā viss attīstīsies tālāk. Cik dzirdēju, čalis jaunajā darba vietā arī apmierināts, jo, redz, neesot uz meitenēm jābļauj...

Jā, šis viss izklausās pēc nenormālas sūdzēšanās. Tā arī ir. Man te nepatīk, jo ir sajūta, ka nav paveicies. Protams, brīvajās dienās, kad vari darīt, ko vien tīk, kaut vai beidzot izgulēties un drēbes izmazgāt, vai mirkļos, kad starp pusdienām un vakariņām atrodamies pludmalē, dzīve šķiet tomēr skaista un man te patīk. Esmu samierinājusies ar situāciju vairāk vai mazāk. Šī nebūs mana atpūtas vasara, bet diezgan smaga darba un rakstura rūdīšanas laiks. Nepadošos, jo man nav ātrāka atpakaļceļa par septembra vidu. Nebēgšu prom, lai kā gribētos to darīt, jo citās tā ir izdarījušas un darīs. Nu ko, paliksim vēl mazāk. Tātad strādāsim vairāk.

Kā es Barselonu viena pati iekaroju

Tātad, kad vajadzēja iegādāties aviobiļetes, lai tiktu uz savu šīs vasaras prakses vietu Menorkā, izlēmu, ka ja jau tik tālu būšu tikusi, tad pie reizes jāredz arī Barselona. Lai arī šis lēmums, un vispār viss par praksi laika gaitā tika nožēlots, tomēr tagad vismaz par pirmo daļu jūtos apmierināta, ka tā izdarīju.

Bet man jau vajag lietas sarežģīt – lai tiktu uz Barselonu it kā pēc iespējas izdevīgāk, pasūtīju lidojumu Viļņa – Barselona. Uz Viļņu braucu ar autobusu. Tur arī visu kaut ko sajauc, bet pats trakākais bija tas, ka 42 km no Viļņas lielajam busam pārsprāga riepa. Pieredzējuši veči teica, ka laimīgs gadījums, būtu varējuši lidot arī grāvī, nevis veiksmīgi piestāt šosejas malā. Tobrīd man gan svarīgāk šķita, vai uz savu lidmašīnu paspēšu.  Tomēr viss sanāca laikā, autobusa šoferīši riepu nomainīja, vecās atliekas pa ceļu salasīja, kaut kādu amortizatoru detaļu gan nepielika atpakaļ, bet es nekādas izmaiņas nemanīju :D

Lidojums pagāja ātrāk kā biju domājusi, bagāža arī bija atceļojusi kopā ar mani. Nedaudz nočakarējos ar transporta uz centru atrašanu, bet labi, ka ir info centri. :D
Nonākusi centrā, biju šokā - tik daudz cilvēku, nav ne jausmas uz kuru pusi jāiet, visapkārt ballīte notiek, pati esmu pārgurusi un mantas tik smagas :D Labi, ka viss labi beidzās, arī ar visām mantām, vairākkārt jautājot galā tiku.

Aizkūlusies līdz hosteļa ieejas durvīum, konstatēju, ka lifts nestrādā. Nu neko, stiep tik tos 22 + 10 kg + pati sevi augšā un 2. vai 3. stāvu.  Ar hosteli viss kārtībā rezervācija ir, administrators laipns. Biju tik nogurusi, ka pat pilnā mērā nespēja pārsteigt četrpadsmitvietīgas istabas šaurība, tas, ka gulēšu pie pašām durvīm un kopējā hosteļa bohēmiskā atmosfēra. Bet tas pat bija tās īpašais šiks.

Kaut cik izgulējusies, nākamajā rītā vispirms dodos atpakaļ uz Plaça de Catalunya, kur vakar ar lidostas busu ierados, uz tūrisma info centru. Labi, ka zināju, ka tas centrs reāli atrodas zem laukuma, cita’di būtu palaidusi garām, kā tas bieži citiem gadoties. Info centrā man iedod diezgan ciešamu pilsētas karti, ieskaidro un atzīmē kur kas apmēram atrodas. Kopā ar darbinieku nolemjam, ka man īsti Barcelona card jeb īpašā transporta, muzeju un citu vietu atlaižu karte nav nepieciešama, jo tās izmaksas – manā gadījumā uz 2 dienām 29 eiro, neatmaksāsies.  Tā nu uzsāku ar kājām vazāties apkārt pa pilsētu. Pirmā pietura – tirgus, kur kas krāsainībā pārspēj visu, ko esmu redzējusi. Spāniem tik tradicionālaš vītinātās gaļas izstrādājumi arī pārspēj, tikai nepatikas ziņā. Apciemoju ostu pirmoreizi šajaš dienās. Tā ir kļūst par manu mīļāko vietu Barselonā – tāds miers un rosība vienlaikus, visi vienkārīs bauda būšanu tur, es tai skaitā. Ejam tālāk, apskatu pirmo Gaudi ēku, viņa darbi veido pilsētas seju. Nonākot līdz Sagrada Familia esmu jau tik piekususi, ka neko vairs redzēt negribu – karstums un garo gabalu staigāšana dara savu. Ok, nekas cits neatliek, kā Burger King paņemt kādu burgeru un lielo kolu. Palīdz. Cukurotais šķidrums atgriež enerģiju. Bet saprotu arī, ka visu laiku iet ar kājām nespēšu, pēdas jau tagad sāp, tulznas arī sāk veidoties. Tāpēc nolemju tālāk ceļu turpināt ar metro. Tuvākajā info centrā dabūju metro karti, tālāk metro pieturā nopērku T10 braucienu kartiņu par nepilniem 10 eiro (viens atsevišķs brauciens maksā 2 eiro), šī kartiņa ļauj braukt 10 reizes un tika pilnībā izmantota. 

Tā nu ar metro nokļūstu līdz Parc Güell, jeb dīvainajam, mistiskajam un skaistajam Gaudi parkam, kur pilns ar viņa darbiem, rotātiem galvenokārt ar daudzkrāsainu flīžu lauskām. Skaisti jau nu ļoti, cilvēku daudz un visi priecīgi, bet to visu izbaudīt traucē nežēlīgais karstums, neesmu arī pārāk piemēroti apģērbusies (garā kleitā, lai arī gaišas krāsas, nav tomēr pārāk vēsi), sāku just arī, ka saulīte man pārāk mīl – esmu apdedzinājusi plecus, kaklu, nedaudz rokas un muguru. Dodos atpakaļ uz hosteli atvēsināties dušā, nomainīt apģērbu un iesmērēt skartās vietas ar kādu krēmu.

Kaut necik atguvusies, ieturu launagu Plaça de Catalunya ar tirdziņā pirktiem augļiem, vēlreiz aizeju atpakaļ uz ostu, kur zvilnot uz dēļu platformas savelku kopā padarīto un vēl redzamo šeit. Nolemju, ka Sagrada Familia jāredz arī vakarā, pie reizes piestājot arī pie pāris Gaudi mājām. Tās atrast man šoreiz iet diezgan grūti, nezin kāpēc nespēju ievērot tūristu bariņus, kas to tuvumā apgrozās. Sagrada Familia vakara gaismās tomēr neizraisa tādu sajūsmu kā gaidīju, bet skaista jau ir gan.

Otrajā dienā paguļu nedaudz ilgāk, vēl nočammājos, tā kā no hosteļa izveļos samērā vēlu, bet tagad vairs neatceros uz cikiem tas bija.

Dodos vispirms uz El Raval rajonu, kas turpat La Ramblas ielas otrā pusē sākas. Šī rajona stāsts ir aptuveni šāds – agrāk bijusi diezgan bīstama vietiņa, kur bijušas sastopama ne tā labvēlīgākā sabiedrība. Tad pilsētas dome nolēmusi šo rajonu uzfrišināt, nezinu ko un kā viņi īsti ir darījuši, bet rajons it kā padarīts tīrāks, drošāks un foršāks. Kaut gan vēl arvien dažos nostūros vēlos vakaros un naktīs atrasties nav vēlams. [Tāpēc es gāju dienas laikā] Rajona raksturīgā iezīmē – ar grafiti krāsaini un izdomas bagāti izdaiļoti veikaliņu utt slēģi. Daži no krāsojumiem pat pieskaņoti izkārtnei vai nozarei. Bet vispār tur redzēju vēl dažas diezgan dīvainas, bet arī interesantas vietas.

Ir svētdiena, un es kā normāla latviete gribu iepirkties. Bet še tev, lieki notērēju laiku, lai nokļūtu līdz kādam iepirkšanās centram – te tie lielākoties svētdienās nestrādā. Man tas šķiet ekonomiski neizdevīgi – veikalnieki garām laiž tādas peļņas iespējas, bet nu – tas viņu ziņā. Gudrākie ir atvērti arī svētdienās. Pa ceļam noķeru arī vēl vienu Gaudi ēku – šajā vismaz kā šķiet ļauts dzīvot arī parastajiem mirstīgajiem. Un tad mani pieviļ mana fotokamera, tās baterija pēkšņi izdomā būt tukša, tā kā nākas atkal iet atpakaļ uz hosteli to uzlādēt. Bet pat labi, ka tā – atpūtu man vajadzēja.

Kad viss atkal kārtībā, ar metro aizbraucu līdz Trumfa arkai, ko pa ceļam uz Sagrada Familia redzēju jau iepriekšējā dienā, bet tagad to apskatu tuvāk. Izrādās, ka tur notiek kaut kāds kultūras festivāls. Es paspēju uz meksikāņu dejotiem. Nezinu, kā viņi to izturēja – vīri melnos ancukos, sievām garas un smagas kleitas.

Tālāk aiz arkas atrodas Parc de la Ciutadella – skaista publiskā atpūtas vieta. Cilvēku tur daudz, liela daļa vienkārši zālītē snauž, pikniko un bauda skaisto dienu. Parkā atrodas strūklaka La Cascada, kur atkal savu roku esot pielicis Gaudi. Tā ir patiesi iespaidīga un varena. Vēl parkā atrodas zoodārzs, vairāki muzeji un kaut kāda parlamenta ēka, bet to es neapskatīju.

Vēlu pēcpusdienu izlemju pavadīt apskatot Barselonas akvāriju – ieejas maksa gan ir salīdzinoši augsta, pat ISIC atlaide neko dizī nemaina, bet šķita, ka tas būs tā vērts. Hmm, tomēr īsti nebija – mani nokaitina tie daudzie cilvēki, kas tur ir, viņu izturēšanās, un paliek žēl nabaga dzīvnieku, kas tur iesprostoti. Pārsteidz cilvēku visatļautība – ja visur ir pilns ar ziņojumiem, aizliegumiem un to arī ik pa laikam pasaka, ka nevar ar zibspuldzi fotogrāfēt, jo tas kaitē dzīvniekiem, kā arī nav ļauts aiztikt stiklu, klauvēt pie tā utt., tad kāpēc tas ir jādara!?

Tikusi ārā no Akvārija, pasēžu vēl atkal brīdi ostā, nomierinu nervus un lēnā garā dodos uz metro pusi, lai nokļūtu savā pēdējā apskates vietā šeit Barselonā – muzikālajā strūklakā. Pirmais tās priekšnesums ir 21:00, esmu tur jau nedaudz pēc 20:00, bet neesmu pirmā – cilvēku pūlis jau tad, un tas visu laiku pieaug. Priekšnesums ir tā vērts, manai skopuļa dabai glaimo arī tas, ka par brīvu. Un salīdzinot ar Prāgas variantu – noteikti labāks, kaut arī te nebija gaismu – laikam vakara pirmajā šovā tās netiek izmantotas, toties bija baudāmi gan acīm, gan ausīm.

Nu tā, tas apmēram viss īsumā par maniem piedzīvojumiem Barselonā. Laikam sanāca diezgan sausi un pat skumjā manierē, bet tas droši vien tāpēc, ka šobrīd sēžu lidostā, gaidot savu nākamo lidojumu uz Menorku, un uztraukums par visu turpmāko dara savu. Publicēšu šo, kad tikšu pie interneta, bet sazin kad tas būs. [Bildes tiks pievienotas vēlāk]

Gandrīz pusnakts.

Atgriežos šeit pēc gandrīz 5 mēnešu pārtraukuma, un atkal tāpēc lai rakstīt par saviem piedzīvojumiem, vandoties apkārt pa pasauli.
Šoreiz kārta Spānijai. Rīt no rīta agri dodas ar autobusu uz Rīgu, tad uz Viļņu ar tādu pašu transportlīdzekli, tikai nedaudz lielāku. No Viļņas lidoju uz Barselonu, kur esmu ieplānojusi 2 dienās paspēt redzēt maksimāli daudz. Palieku jauniešu hostelī, kopā ar iespējams vēl 13 abu dzimumu pārstāvjiem, bet reāli jau tā būs tikai vieta pārnakšņošanai. Cerams, ka gulēt varēs :D
Un tad - pirmdienā 18. jūnijā - man paredzēts ar visticamāk mazu kukuružņiku, neaizmirstot spārnoto frāzi "Уй, блин, какой самолёт!" dodos uz galveno mērķi - Menorkas salu, kur 3 mēnešus paredzēts strādāt viesnīcā - nomaļā, samērā lielā, bet ar zvaigznēm pārvērtētā, jo dienvidnieki jau tādām lietām tik lielu uzmanību nepievērš. Darbošos viesnīcas restorānā kā viesmīle [nekad iepriekš neko tādu neesmu darījusi].
Oficiāli man tā būs kā prakse, bet reāli - mana pirmā īstā darba pieredze. Tas un viss cits baida, nomāc un liek negribēt braukt. Kā jau man - žēl pamest mājas, ģimeni un visu citu mīļo. Jā, arī internetu, kuru nožēlojamā kārtā ikdienā izmantoju pārāk daudz, tāpēc tagad izturēt 3 mēnešus bez pastāvīgas pieejas tam būs grūti.
Bet tajā paša laikā tur būs saule, jūra, burvīga daba un pieredze, kas man jāgūst, jo neviena cita uz ko paļauties nebūs.
Plāns ir šāds - Wordā rakstīt vēstules mājniekiem un bloga ierakstus, un pie izdevības tos nosūtīt un publicēt. Ceru, ka izdosies.

Veiksmīgi jums un man! Baudām sauli! :)

Uz kazino Bulgārijā

Tā kā stipendijas atlikušais apjoms un vēl palikušais mēnesis šeit neļauj vairs ar naudiņu tik daudz šķērdēties un laika arī Bulgārijas galvaspilsētas Sofijas apmeklējumam vairs īsti neatliek, tā vietā kopā ar poļu puikām tomēr uz Bulgāriju vakar aizbraucām, tik uz kazino, kas atrodas apmēram 100 m no robežas. Poļi tur jau pāris reizes bija bijuši, mēs vien nebija uzdrošinājušās doties viņiem līdzi. Joks tāds, ka par autobusu, kas nogādā no Serresas centra līdz kazino un atpakaļ, jāmaksā nav. Tāpat arī visa veida dzērieni ir par brīvu. Tu vari arī nespēlēt, kā mēs meitenes, protams, arī darījām. Visai dīvains pasākums, un izklausās arī droši vien ne tāda šaubīga lieta, tā iepriekš domājām arī mēs. Bet nekāda vaina, viss ir droši.
Pirmoreiz biju kazino, biju iedomājusies, ka tas būs mazāks, bet nē, manuprāt diezgan paliels. Pilns ar vidēja vecuma vīriešiem, mazāk sievietēm. Nenormāli piepīpēts, vakardienas drēbes pa tiešo tagad jāmazgā. Interesanti, ka interjers ieturēts Senās Ēģiptes stilā - ar visām kolonnām, hieroglifiem un pat faraonu apbedījumu skulptūrām.
Katram apmeklētājam tiek iedota karte, tāda kā kazino biedra karte, nu man arī ir šis suvenīrs :D
Īpaši interesanti jau mums nespēlētājiem nebija, bet vismaz kaut kas jauns un nebijis. Autobuss atvizināja atpakaļ uz plkst. 4iem. Un tagad skaitās, ka esmu bijusi arī Bulgārijā :D

Stambulā pabūts

Tātad, kopā ar Zani 27. decembra rītā devāmies uz Stambulu, lai tur pavadītu arī Veco gadu un sagaidītu Jauno 2012. Atpakaļ atgriezāmies 3. janvārī ap pusdienas laiku.

Turpceļš
No mājām izejam samērā agri, jau 8os laikam. Tieši pirms iziešanas, mēģinot aiztaisīt savu milzīgo koferi, atklāju, ka tas ir nopietni saplīsis - paplašinājuma daļā pamatīgs caurums; nu neko, ķeros steigā pie adatas un diega un šuju klāt. Par brīnumu, mans mākslas darbs izturēja visu ceļu. Izrādās tomēr, ka ceļš līdz dzelzceļa stacijai nemaz nav tik tāls kā domājām, nonākam tur daudz ātrāk kā plānots, tā nu lieko stundu pavadām spēlējot kārtis un sverot savas pekeles un tur pieejamajiem lielajiem svariem. Un somas mums lielas, turpceļā lielākoties tāpēc, ka ņemam līdzi arī katra savu lielo segu, kuras izmantojām lai būtu uz kā gulēt un ar ko apsegties, kamēr palikām pie abām latviešu meičām Stambulā.
Pa ceļam uz dzelzceļa staciju mums pieklīst, protams, kārtējais Serresas suns, izrāda lielu iniciatīvu pavadīt mūs visur kur vien iesim. Tas gan viņam beidzas ar saķeršanos ar citiem suņiem, uztaisīja šie pamatīgu kautiņu ar riešanu, košanu un rūkšanu. Mana teorija - mūsējais pieklīdenis vienkārši neatļauti šķērsoja to citu suņi teritoriju.
Veiksmīgi nokļuvušas līdz Xianthi, noķeram brīvu taksi un pieprasām šoferim mūs nogādāt līdz mūsu ceļojumu aģentūras birojam. Ha, šis nemaz īsti nezināja, kur tas ir, bet nu aizveda pareizi. It kā pat iegaumējām ceļu uz turieni, lai prastu atpakaļceļā pašas nokļūt pretējā virzienā, bet nu jā - kā vēlāk atklājām - braukt gaišā dienas laikā ar taksi ir kaut kas pavisam cits kā aukstā un tumšā rītā iet ar kājām :D
Kad klāt mūsu skaistulis autobuss, ar prieku atklājam, ka vietas mums tā 2. stāvā. Bagāžu nododam, tā, gluži kā nododot lidostā, saņem savu birku un mēs tās numuru; autobusā tiekam cienātas ar tēju/kafiju, mazu gardu kēksiņu un arī sulu, bet tā jau vēlāk, pēc robežas. Bet nekāda vaina tādai apkalpošanai (es gan par autobusa "viesmīli" strādāt nevarētu - visi pasažieri tad ar karstu ūdeni vai sulu būtu aplieti utt., jo autobuss braucot pamatīgi gāzelējas priekš šāda darbiņa.
Mūsu autobusu kompānija piedāvāja ari tādu jauku lietu kā par brīvu aizvest uz lielākajiem Stambulas rajoniem. Ar nelielu ceļabiedru palīdzību atrodam pareizo pieturu mums nepieciešamajam Avcilar rajona busam, pašā autobusā arī piesaistām sev palīgus, jo nav īstas nojausmas, kur jākāpj ārā. It kā jau rādīju lapiņu, kur man bija pierakstītas Kitijas nosauktās pieturas, bet ja tevi angliski nesaprot, tad īstas pārliecības nav. Tomēr izlaiž mūs tajā Avcilar Metrobuss Station, izkāpjot no busa paspēju jau gandrīz zem mašīnas pakļūt, jo satiksme tur mežonīga. Lielie koferi arī nepalīdz, bet veiksmīgi satiekam mūsu viesmīlīgās namamātes, nokļūstam līdz viņu apartamentiem un iekārtojamies. Vakars paiet tukšojot mūsu atvestos ciemkukuļus un plānojot nākamās dienas aktivitātes.

Pirmā diena Stambulā...
Sākas ar vispār nokļūšanu līdz centram, jo tam vien vajag nepilnu stundu. Stambula ir milzīga, patiesi, nu neiedomājami apmēri. Ne jau velti - tur dzīvo ap 20 miljoniem cilvēku (!). Labi, ka mums ir zinoši gidi, pašām sākumā būtu pagrūti visu tā uzreiz aptvert. Un arī sabiedriskā transporta sistēma tur tiešām labi organizēta, izkāpjot vienā pieturā, salīdzinoši viegli pārmainīties uz citu transportlīdzekļa veidu, piemēram, no autobusa uz vilcienu vai metro. Un lieliska doma, manuprāt, arī ir tas, ka metrobusam ir iedalīta pašam sava josla pa vidu šosejai - nekādi sastrēgumi un citi transportlīdzekļi tam netraucē, tāpēc samazinās laiks, kas tiek pavadīts ceļā. Un arī biļešu kontrole sakārtota - pieturu teritorija ir ierobežota, tā kā iespēja braukt par zaķi ir diezgan minimāla, jo vienkārši netiec tur iekšā, ja neuzrādi kartiņu/biļeti. Kopumā transports arī lēts - 2x aizbraucot uz centru un 2x atpakaļ iztērējām katra aptuveni 3 latus, kas ir maz priekš tik lieliem attālumiem.
Nu jā, pirmais apskates objekts šajā dienā bija Grand Bazaar - lielais tirgus, kas atrodas zem jumta, tam pat ir ieliņu nosaukumu, pilns ar tūristiem, bļaujošiem pārdevējiem un krāsainām precēm. Es tur nopirku pāris šalles, pirms tam, protams, kaulējoties par to cenu. Un nenoturējos pretī arī brīnumsmukam svečturim - pati nokaulēju cenu par 1/3, it kā varēja jau vairāk, bet nav man tās dotības uz šo lietu :D Tagad gan nezinu, kur to bāzt - traki smags, nevaru jau ari kā rotaslietu uzvilkt, lidostas kontrolei cauri ejot. :D

 Grand Bazaar

Redzējām arī abas lielās un slavenās mošejas - Zilajā mošejā bijām arī iekšā, bet Svētajā Sofijā ieejas maksa bija druksu par augstu mūsu studentu maciņiem. Pirmoreiz biju kādā mošejā, pārsteidza tas, cik krāšņi un tajā pašā laikā piezemēti tur ir izrotātas sienas un griesti. Un visam pāri tūristu sasvīdušo kāju smārds, jo apavi pie ieejas jānovelk.

Zilā mošeja

Pēcpusdienā atgriezāmies Avcilar un aizgājām līdz viņu vietējam tirdziņam, kas notiek katru trešdienu, līdzīgi kā mūsējais te Serresā katru otrdienu. Šķita, ka Serresas tirgus jau ir skaļš un pārdevēji bļaustās, un cilvēku daudz, bet šis to visu noteikti pārspēja, vienu brīdi pat nācās man savas ausis aizspiest, bet, lai pavirzītos uz priekšu, nepieciešams milzīgs spēks, veiklība un nekaunība.
Pašā vakarā atgriezāmies pilsētas centrā, nu jau tiešām pašā centrā - Taksim laukumā -, uz nelielu ballīti pie Stambulas Erasmus lietuviešiem, kas tur netālu no laukuma dzīvo.
Nu jā, pēc ballītes bijām sagurušas, pusi nākamās dienas nogulējām, vien vēlā pēcpusdienā aizbraucām līdz vienam no iepirkšanās centriem - un to viņiem tur ir daudz, var teikt, ka pa vienam gandrīz katrā metrobusa pieturā.

Uz Āziju
Nākamajā dienā, nu jau tas bija 30. decembris, cītīgi sekojot Kitijas rakstītajām piezīmēm ar pieturu nosaukumiem kur un kad mums jākāpj ārā un jākāpj iekšā kādā no transportlīdzekļiem, izbraucam cauri visai Stambulai - ja dzīvojam tālākajā rajonā uz Eiropas daļā, tad Pendika, kur nokļuvām, ir tālākais rajons Stambulas Āzijas daļā. Tā kā nu varu teikt, ka Āzijā arī esmu bijusi :D Pārmainījām 3x dažādus transportlīdzekļu veidus, pat ar vilcienu braucām. Nokļuvušas tur, ieturam kārtīgas brokastis, nopērkot turku iecienīto döner kebabı, kas ir diezgan līdzīgs te mums pieejamajam girosam - neliela izmēra maizes kukulis pa pusei iegriezts un pildīts ar grillētu, apceptu gaļu (jēra vai vistas, jo cūkgaļu jau Turcijā neēd), kādiem dārzeņiem, piemēram tomātiem, sīpoliem un marinētiem gurķīšiem, no garšvielām čilli pipari, un ja māki paprasīt, tad dabūsi arī majonēzi un kečupu. Ir labais, un cena vienkārši pārsteidzoša - apmēram 60 santīmi par tādu.
Apmeklēt Pendiku gribējām ne vien tāpēc, ka tā bija iespēja redzēt Stambulas Āzijas daļu, bet arī auskaru un citu rotiņu meklējumos, jo šo vietu meitenes bija izslavējušas kā labu un lētu vietu kur to sapirkties. Kad jau bijām apstaigājušas gandrīz visu centrālo kvartālu, aizgājušas līdz jūrai, paklīdušas pa smalku jahtu kluba teritoriju un zaudējušas visas cerības kaut vienu no šiem veikaliņiem atrast, nejauši tomēr kam tādam uzdūrāmies. Mūsu žagatu actiņas iespīdējās, un tā nu tur kļuvu par 8 auskaru pāriem bagātāka... Savai aizstāvībai varu teikt, ka viens tiem ir domāts Grinvaldes jaunkundzei :D


Gads uz beigām iet
2011. gada pēdējā dienā pašas uz savu roku , par ko jūtos diezgan lepna :D (mūsu Stambulas meitenes tur bija braukušas nedaudz citādi), nokļuvām Miniaturk muzejā, kur apskatāmas nozīmīgākās Turcijas celtnes, apskates objekti, kā arī dažas celtnes, kas radītas turku rokām, bet atrodas citviet pasaulē. Lai arī diena bija apmākusies, smuki bija tāpat.

Muzeju apskatījušas, steidzamies atpakaļ, jo jāpaspēj vēl nedaudz iepirkties turpat Avcilar un saposties vakara pasākumam - jaunā 2012. gada sagaidīšanā uz kuģīša Bosfora šaurumā. Lai arī sākuma iespaids par to kuģīti nav tas labākais (salīdzinot ar citiem blakus pietauvotajiem tas ir daudz mazāks, neglītāks utt. - nu tāds vidēja izmēra zvejas kuģis, kā arī uz klāja ir auksti), bet vēlāk gaisotne, pateicoties kādam dzērienam un vēderdejotājām, kas tur uzstājās, atraisās un vakars tiek pavadīts diezgan jautri. Tāpēc nākamā diena arī lielākoties tiek nogulēta (zem segām kā nekā nokļūstam tik 6os no rīta), vien vakarā ar Zani atkal aizejam iepirkties, jo turienes zemajām cenām pretoties nav iespējams.

Atpakaļceļš
Un tad jau klāt 2. janvāris - prombraukšanas diena. Autobuss gan mums tikai vēlā vakarā, tāpēc atkal pastaiga pa Avcilar rajonu - interesanti, it kā skaitās pilsētas nomale, bet sajūtas nemaz nav tādas - kā tāda maza pilsēta, kā tas droši vien arī kaut kad ir bijis, pirms Stambula izauga tik liela. Drošības pēc, kaut arī autoostā jābūt tik plkst. 21:00, uz to sākam braukt jau uz plkst. 17:00, jo iepriekš nebija nosakāms, cik daudz laika ar mūsu lielajām somām un koferiem prasīs nokļūšana līdz turienei, ja jāpārmaina 2x transporti (braucām gan ar metrobusu, gan metro), un nebija zināms, kā varēsim savu aģentūru atrast milzīgajā autoostā. Nu jā, viegli nebija, sanāca savus koferus diezgan daudz staipīt pašu rokām, vienu brīdi pat šķita, ka pareizajā pieturā pat ārā netiksim, bet tā kā mūsu aģentūra ir viena no lielākajām visā Turcijā, tad viņu ofisu tur autoostā daudz, un ceļu uz mums nepieciešamo - Europe variantu var norādīt daudzi. Kad biļetes dabūtas, atlikušās 2 stundas nonīkstam vienā no kafejnīcām, bet labāk tā, nekā kavēt. Autoosta kopumā ļoti gudri veidota - nepabeigta apļa, ovāla formā, iekšpusē aplim ir izkārtojušās daudzās aģentūras, pie kuru ieejām stāv iekšāsaucēji un pakalpojumu piedāvātāji, bet apļa ārpusē piestāj autobusi. Apļa centrā atrodas atsevišķa ēka, kur iekārtojušās kafejnīcas un metro pietura. Ērti, kompakti un parocīgi, manuprāt.
Savu autobusus veiksmīgi sagaidām, uz Turcijas - Grieķijas robežas iztiekam arī bez bagāžas pārbaudes, par ko gan tikām brīdinātas un kas mums pat tika piesolīta, jo esam latvietes - atšķirīgas, tāpēc arī droši vien konkrēti mums tikai no visa autobusa pieteica, ka koferus mums pārbaudīs. Bet nu kaut kā sanāca, ka bez tā iztikām.
Gandrīz sanāk, ka noguļam savu pieturu. Apstājoties Xianthi mēs abas pamostamies, blisināmies apkārt, tik pēc brīža attopamies, ka jākāpj taču ārā. Plkst. 5:30 no rīta ir pavisam auksti, tāpēc turpat birojā savelkam kādas vien drēbes varam. Kārtējo reizi novērtēju savu plediņu un zābakus, pilnīgi vienalga kā izskatos, ejot ietuntulējusies segā, galvenais, ka siltāk. Rīts ir agrs, tumšs un mēs miegainas, tāpēc droši vien pāris reizes nedaudz nomaldāmies ceļā uz vilcienu staciju, bet laika mums daudz, un kāda gan vaina romantiskai pastaigai zem zvaigžņotām debesīm :D Dzelzceļa stacijā nav daudz siltāks, Zane mēģina pasnaust, man miegs nenāk, tāpēc savu laiku kavēju skatoties filmu līdzpaņemtajā datorā, klausoties mūziku un dejojot sasildīšanās nolūkos. Toties guļu vilcienā. Atgriezties atpakaļ Serresā ir jauki, nu ir man šī vieta par mazajām mājām kļuvusi, ir. :)

Var jau būt, ka Stambulas visas vēsturiskās un nozīmīgās celtnes neapskatījām, bet jūtu, ka pilsētas garu esmu izbaudījusi. Un daudzas gardas lietas nobaudījusi - karamelizētu ābolu, mīdijas, turku tradicionālos saldumus utt. Un Stambula ir fascinējoša ar saviem izmēriem, tur saiet Latvijas 8 vai 9 iedzīvotāju ziņā...