Bet vispirms pastāstīšu kā nokļuvu līdz savai Erasmus pilsētai. Svētdienas, 25. septembra rīts iesākās ar nelāgu atklājumu par to, ka šoreiz mans jaunais, nesen iegādātais kompis ziņo par problēmu ar nosaukumu Blue Screen. Daži no jums jau zina, ka tāda pati problēma bija ar otru datoru. Kas tas īsti ir, pareizi paskaidrot nevarēšu, zinu tik to, ka tā kaut kāda datora detaļu lieta. Nu neko, tā kā vecā emachine uz doto brīdi strādā, tad līdzi esmu paņēmusi to. Samsung atstāju mammai, lai ved salabot. Un ceru uz to labāko.
Kā vēlāk atklājās, no mājām esmu izbraukusi pārāk vēlu, jo pie airBaltic kasēm bija TĀDA rinda... Tas jau vēl tā, ja vien mūsu reiss nebūtu atcelts – grieķu streikošanas dēļ... Ā, un vēl pirms nokļūšanas lidostā uzspēju pabraukt garām pagriezienam uz to. :D
Nu ja reiss atcelts, tad jādodas uz airBaltic biroju turpat lidostā, lai šie rāda ko māk un vērš par labu situāciju. Iedod mums (man un abām pārējām latvietēm, kas uz Serresu Erasmusā dodas) biļetes uz 11:20 uz Stambulu, no kurienes tālāk uz Atēnām. Bet pulkstenis jau ir apmēram 10:20, pēc 20 min beidzas iečekošanās uz šo Stambulas reisu, bet rinda tad pie airBaltic bagāžas nodošanas vietām nav mazinājusies. Es vēl pa vidu tam visam paspēju iestāties rindā no nepareizā gala, bet apkārtējo burkšķēšana salīdzinājumā arī galveno problēmu ir nieks. Esam nedaudz nejaukas un iespraucamies rindas priekšgalā. Un labi, ka tā, jo mans lielais koferis vēl jāpaspēj nodot, bet abi pārējo meiteņu koferi jānogādā uz pilnīgi citu lidmašīnu, jo tiešais reiss uz Atēnām jau vairs neder. Uhh, par brīnumu paspējam, rokas bagāžas kontrolei arī esam cauri. Tālāk – jāatrod īstie gate jeb vārti, no kuriem mūsu lidmašīna attiet. Izrādās, ka tā kā Stambula ir Turcijā un Turcija (vēl) Eiropas Savienībā nav, tad tie mums vajadzīgie vārti ir tālu tālu pašā lidostas Rīga tālākajā malā. Iekāpšana lidojumam jau sākusies, mēs vēl drusku pamaldāmies pa lidostas gaiteņiem un trepēm, bet arī esam klāt. Viss nokārtojies – apzvanu vēl tuvākos radiņus, atsveicinos. Vēl jau lidmašīnā bija problēmas ar manu rokas bagāžas koferi, kas gandrīz saplēsa bagāžas glabātuves atvēršanas mehānismu utt., bet forši, ka ir izpalīdzīgi cilvēki, kas manā vietā to padeva, nolika utt.
Tātad ierodamies/tuvojamies Stambulai. Skats no augšas uz Melno jūru, kurai lidojām pāri, varens – tur visādas laiviņas, kuģi un kuģīši redzami, nu smuki. Starp lidojumiem vismaz uz mirkli sanāca atvilkt elpu, citādi visu rītu sanāca vien nervozēt un satraukties. Un pats lidojums no Stambulas uz Atēnām vispār bija super – tikām pie foršajām vietām pie avārijas izejas, kur varējām eleganti kājas izstiept. Un tas vēl nav viss – tagad lidojumu kompānija Aegean ir mana pati mīļākā – gan ar končām cienāja, gan gardi ēst deva, gan sulu, kafiju un citus dzeramos piedāvāja. Sajutos kā lidojot biznesa klasē :D
Izkāpjam Atēnās – un laiciņš foršs – silts, aiz kalniem saulrietā gozējas saulīte, autobusā, kas vedīs uz lidostas ēku skan patīkama grieķu mūzika – uzreiz šķita pavisam jauki. Baidījāmies gan par saviem koferiem – vai maz būs kopā ar mums uz šo zemi atceļojuši. Nervozējām, nervozējām pie tās slīdošās lentes, un par laimi bija – gribējās gandrīz vai apskaut man savu brūnstrīpaino milzeni :). Tālāk nedaudz ievelkam elpu un paralēli domājam kā tikt tālāk – grieķu koordinators Garijs it kā bija uzrakstījis kā ar metro nokļūt līdz dzelzceļa stacijai (mums bija pasūtītas biļetes uz vilcienu plkst. 23:55), bet gribēju vēl pārliecināties. Atradu foršu metro karti, ko ceru izmantot arī vēl kādu reizi un veiksmīgi nokļuvām Larissa Station, no kurienes atiet vilcieni uz Grieķijas ziemeļiem, mūsu gadījumā uz Solonikiem. Tajās pāris brīvajās stundās vēl panīkām kafejnīcā turpat netālu un devāmies arī tuvāko palmu meklējumos – neredzēta lieta tā mums letiņiem.
Vilciens nedaudz aizkavējās, bet nebijām vienīgās, kas par to kurnēja – tādi bija vēl apmēram 100 cilvēki. Taču tas bija nieks, salīdzinot ar to, kas mūs gaidīja turpmākās 6 stundas – tik ilgi salusi vēl nebiju – vilcienam vai nu bija baigās spraugas korpusā vai nepareizi noregulēta ventilācijas sistēma, bet nu tur tā vilka vējš... Nācās vilkt mugurā visu, ko varējām no koferiem dabūt laukā. Man pat blakus sēdošā grieķiete zeķes aizdeva. Pagulēt jau arī šādos apstākļos ne sevišķi labi sanāca, tāpēc no rīta, pirms 7iem bijām tādas nekādas... Tomēr laika mums arvien maz un traki ātri nācās steigties uz nākamo vilcienu tālāk uz Serresu, kas atgāja jau pēc 20 minūtēm. Bet paspējām gan biļetes nopirkt, gan vilcienu un labas vietas atrast. Tad gan nedaudz kārtīgāk pasnaudām turpat uz saviem čemodāniem.
Serresa mūs sagaidīja mākoņaina, bet skaista. Mūsu koordinators Garijs atbrauca pretī, aizveda uz mūsu turpmāko mēnešu apartamentiem un varējām iekārtoties. Vēlāk tikām aizvestas uz augstskolas ēdnīcu paēst jeb pārēsties, jo porcijas tur milzīgas, un pie tam šī ēdināšana par velti ;) Pēc tādas slodzes vēderam devāmies garā pastaigā, redzējām daudz skaistu lietu un vietu.
Lai jauks jums šis vakars, čau! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru