Kā jau kaut kad iepriekš rakstīju, kopā ar savām dzīvokļa biedrenēm un vēl ciemiņiem, kas atbraukuši pie vienas no viņām paviesoties, dosimies tāda tālākā braucienā. Plānos mums visiem 7 cilvēkiem bija apmeklēt Atēnas, Krētas salu un Santorini salu. Nu par to arī šis ieraksts.
Mārtiņdienas vakarā devāmies uz Solinikiem, no turienes tālāk ar briesmīgo nakts vilcienu uz Atēnām. Briesmīgs tāpēc, ka nakts vilciens (izbrauc ap 23iem, galā esi uz pus6iem), bet pagulēt tad īsti nevari, visu laiku kāds garām staigā un gaisma arī spīd... Un jā, ļoti daudz vēl tādu „netīru” cilvēku. Domāju, ka neesmu rasiste, bet jau no attāluma ieraugot tādus, labāk pāriet ielas otrā pusē un sargāt savas mantas. Bet manā vietā vilcienā arī tāds bija iesēdies, nācās meklēt citu, un vispār daudz viņu mūsu vagonā bija, ļoti nedroša jušana. Bet nu, kad beidzot atradu sev vietu, secināju, ka man ir diezgan labas aizmigšanas spējas, jo somiete vēlāk stāstīja, ka, kad bija jākāpj ārā, esot mani centusies vismaz 5 minūtes modināt augšā, līdz patiešām atgriezos pie dzīvajiem :D
Kā jau teicu, Atēnās bijām agri agri no rīta, un labi vien, ka nospriedām ņemt taksi līdz norezervētaja viesnīcai. Lai arī nejauceņi taksisti tādi, paņēma par to īso ceļa gabalu zvēra naudu, bet tajā rajonā, kā vēlāk konstatējām, tumšajā diennakts laikā labāk apkārt nevazāties. Toties viesnīcā sastapām lielisku atsaucību (iesaku – Soho Hotel) – mums iedeva vienu no trim, vēlāk vēl vienu no rezervētajām istabām un ļāva palikt bez papildus samaksas, kaut arī noīrējuši tad tās bijām tikai sākot no pusdienas laika. Izgulējušies varējām ar jauniem spēkiem doties apskatīt pilsētu. Ar viesnīcā iegūto pilsētas karti rokās centāmies apstaigāt pēc iespējas vairāk slaveno vietu. Laiks īpaši nelutināja, sākumā saulīte bija, bet vēlāk palika bija nomācies un vēl vējaināks, tāpēc, tad, kad nokļuvām beidzot izslavētajā Akropolē, kas skaisti slejas virs pilsētas, tas vējš mūs gandrīz no tā kalna nopūta. Nu manus jau tā plānos matus papluinīja kārtīgi. Neskatoties uz to, bija smuki un iespaidīgi – kā viņi tos lielos bluķus tur dabūjuši, un kā apstrādāt spējuši, īsti nesaprotu un par to arī apbrīnoju.
Beidzot esmu sapratusi, kā braukt ar metro, vairākus gadus biju nesaprašanā, kā īsti tās līnijas jāskatās, kad kāpt ārā, un kur vispār atrodies, bet nu beidzot ir – var mani droši laist lielajās pilsētās – tik karti iedodiet :D Ja tā ir, tad iespējams izvedīšu arī no šaubīgām vietiņām, ko nācās arī tajā vakarā nokļūt – brīžiem bija baisi. Kā mums vēlāk pastāstīja, agrāk sakoptais, kārtīgais un foršais rajons, kur mūsu viesnīca atradās (un salīdzinoši tuvu pilsētas centram bija), sākoties emigrantu pieplūdumam kļuva tāds – netīrs, diezgan bīstams un nomācošs – pēc pulkstens 9iem vakarā tur atrasties nebija forši, biju laimīga nokļūt drošībā. Bet viss beidzās labi :)
Nākamajā dienā, kamēr mūsu vienīgā nelatviete devās iekarot slaveno arheoloģijas un vēstures muzeju, jo ir liela šo lietu cienītāja, mēs pārējie iekarojām Lycabettus pakalnu (nu labi, mums latviešiem tas ir kalns) – slejas pilsētas vidū, samērā augsts un tāpēc no turienes paveras burvīgs skats un Atēnām – pilsēta plešas uz visām pusēm, tālumā vēl jūra zibinās. Bet atkal tas vējš – manam fotoaparātam jau sāka apnikt, jo fokusu ķert vairs negribēja. No rīta bijām sarunājuši ar jauko viesnīcas personālu, ka savus koferus un pārējās pekeles varam atstāt pie viņiem vēl, kaut arī no istabiņām jau bijām izrakstījušies, tā nu mierīgi prātu klīdām apkārt pa pilsētu un atgriezāmies tur tikai pievakarē, paņēmām savas mantas un braucām uz Piraeus – Atēnu piepilsētu, kur atrodas osta, no kurienes bija jāatiet mūsu prāmim uz Krētas pilsētu Chania. Bet, tur mūs sagaidīja ļoti nepatīkams pārsteigums – ne velti tas vējš tik dikti pūta – prāmji slikto laikapstākļu dēļ atcelti. Opā! – te nu attapāmies tumsā, svešā valstī un pilsētā bez jebkādas idejas, ko tālāk darīt. Uz kuģa pārlaist nakti mūs nelaiž (mums teica, ka tā mēdzot darīt, ja nabaga tūristiem nav citur, kur palikt), sūta no viena kantora uz otru, nonācām pat Port police jeb ostas policijas kantorī, kas ir galvenie atbildīgie tur un nosaka vai kuģus var laist jūrā vai ne. Nu labi, varbūt ne viņi, bet Dievs – jo tādu atbildi arī saņēmām, vaicājot vai nākamajā dienā, kas pie tam bija svētdiena, kaut kur tiksim. „Maybe yes, maybe no...” – ak, tie grieķi... Nu neko, laipnie policijas ierēdņi (vispār tai kantorī šajās brīvdienās pabiju 4 reizes, jau tikām uzņemti kā savējie) palīdzēja atrast ceļu uz viesnīcu, ko bijām it kā pasūtījuši tikai pašam atpakaļceļam, bet cerējām istabas dabūt arī uz šo nakti. Izrādās, tā atrodas turpat pāri ielai – ērti mums, bet nesaprotu, kā gan neviens no tiem poličiem tur nebija ievērojis tādu viesnīcu, ja jau katru dienu uz darbu gandrīz vai garām tai jāiet vai jābrauc :D
Viesnīcā istabas dabūjām, tobrīd jutāmies atviegloti, ka vismaz jumts virs galvas. To, ka tās nebija tās labākās, sapratām vēlāk, kad nācās pavadīt tur vēl divas naktis. Nu jā, piepildījās vistrakākās laika prognozes, un prāmjiem atstāt ostu atļāva tikai otrdienas rītā, tātad 3 liekas naktis ne tajā foršākajā viesnīcā, pazaudēta iespēja redzēt Krētu (tātad jāatgriežas kaut kad :D) un visas citas lietas, kas nāk līdzi pajauktiem ceļojuma plāniem. Tās liekās 2 dienas kaut kā pavadījām, gan apskatot pašu mazo Piraeus, kur īsto ko redzēt nebija, gan dodoties atpakaļ uz Atēnām – es aizgāju tomēr uz pusstundu uz to slaveno, lielo muzeju. Pilnīgi pietika – nav jau tā, ka man muzeji galīgi nesaista, bet šis nebija priekš manis – statuja, statuja bez galvas, tikai galva, statuja bez rokas utt. Bet tā kā ticu sakritībām, tad varbūt bija lemts to redzēt un tur pabūt. Bet labi, ka ieeja man kā grieķu studentei par brīvu :D
Nu jā, tātad otrdien beidzot braucām, garastāvoklis jau no tā vien labs, to vēl vairāk uzlabo iespēja braukt ar pavisam jaunu prāmi – tas bija viņa pirmais brauciens un mums pirmais uz šāda jaunuļa. Skaists bija – nezinu kā čaļiem, bet sieviešu tualetes bija pašas labākās – durvis ar burvīgiem ziedu attēliem, man patika :D Joks par Titāniku, kam arī viņa pirmais brauciens tomēr bija arī pēdējais, par laimi nepiepildījās. Tā prāmja šūpošanās gan pie dūšas negāja, tāpēc centos pēc iespējas vairāk gulēt, jo ne uz ko vairāk spējīga nebiju pašos trakākajos brīžos. Kad beidzot sagaidīju ierašanos Santorini, varēju gandrīz vai lidot – beidzot biju tur, kur sen biju vēlējusies nokļūt. Vēl jaukāku vakaru padarīja mūsu viesnīcas īpašnieku atbraukšana mums pakaļ uz ostu, jaukā sagaidīšana un visburvīgāko numuriņu, kādos vien esmu pabijusi, ierādīšana. Lūk, tā ir viesnīca - gaumīgi iekārtota, virtuve aprīkota ar visu vajadzīgo, lai varētu arī paši gatavot, un īpašniece tik laipna, ka sajūties kā ilgi gaidīts viesis.
No mūsu Villa Rosa īpašnieces arī noskaidrojām, ko varētu iesākt nākamajā dienā. Nolēmām doties ar kuģīti aplūkot vulkānu. Par 20 eiro kuģītis tevi aizved uz jaunāko no abām lielajai Santorini salai tuvumā esošajām vulkānu salām - Nea Kameni (jaunāka par otru, šī tik ap 500 gadus veca), tur tu vari palikt apmēram 40 min, kuru laikā sanāk tādā diezgan lielā steigā apskriet tai saliņai apkārt. Tādu īstu krāteri tur neredzēju, nu vismaz tādu kā filmās rāda. Tā vietā tur ir vairāki padziļinājumi zemē, nu tādas kā dziļas bedres, bet nu no viena cauruma pat nāca dūmi un no otra tāda silta gaisa plašuma. Interesanti, pirmoreiz ko tādu redzēju. Tālāk sakāpjam atkal tajā pašā mūsu kuģīti, kurš mūs aizvizina uz otru Palea Kameni, kuras krastos atrodas karstie avoti. Droši vien vasarā gandrīz visi izmanto iespēju līdz tiem aizpeldēt, vispirms ielecot no kuģīša vēsākajā ūdenī, tik pēc tam nonākot līdz vietai, kur ūdens par 5 grādiem siltāks, kā citviet. Neviens nebija tik traks šajā reizē, visi vēl ciešāk ietinās savās jakās un mēteļos, un mēs braucām atpakaļ uz Firu jeb salas galvaspilsētu.
Piemirsu uzrakstīt par izjādi ar ēzeļiem. Tātad, lai nokļūtu no Firas pilsētas līdz ostai, no kuras tad tie tūristu kuģi atiet, nākas kāpt pa trepēm. Un ļoti garām trepēm – 600 pakāpieni, kas arī visi ir diezgan slīpi. Tūristu un senāk galvenokārt pašu ērtumam viņi izmanto ēzeļus. Tā nu arī mēs par 5 eiro nokļuvām lejā uz ēzeļa muguras. Pārāk lielā sajūsmā es personīgi nebiju, jo tas lopiņš smirdēja un es nepratu pielāgoties ritmam, kādā viņš kustējās, kā arī man, protams, trāpījās pats kārnākais un švakākais – grūti viņam un neērti man :D Bet nu lejā tikām. Atpakaļ gan kāpām ar paši savām kājām, tad ēzeļu blakusproduktu smaka bija vēl trakāka, tā kā biju priecīga nokļūt atpakaļ Firas mazajās un šaurajās ieliņās.
Trakā 600 pakāpienu pievarēšana bija tikai iesildīšanās nākamās dienas pasākumiem. Tātad, nu jau tā bija ceturtdiena, 17. novembris (daudz laimes dzimšanas dienā, Laumiņ!), kad no rīta ar autobusu aizbraucām uz salas otru galu, uz izslavēto Sarkano pludmali. Nu tāds fufelis vien bija – vasarā noteikti viss izskatītos citādi, bet tagad mums pietika ar 30 min, lai visu redzamo redzētu. Tā nu nācās gaidīt vēl 2 stundas līdz nākamajam autobusam – šo laiku pavadījām klīstot apkārt un sildoties saulītē kopā ar vēl vismaz 10 kaķiem, kas tur vienkārši no ne kurienes uzradās – diezgan uzbāzīgi tipiņi, žēl bija viņu, jo nabaga dzīvnieki pieraduši, ka tūristi viņus baro utt., bet tagad, kad aktīvā sezona beigusies...
Nokļuvuši beidzot atpakaļ Firā, ātri iekodām kaut ko pusdienās, un devāmies pārgājienā. Iepriekš biju internetā salasījusies, ka maršruts Fira – Oija (vieta, kur esot visskaistākais saulriets uz šīs zemes vērojams) ir apmēram 10 km, prasot 3 h - nu tas atkarībā kā kurš iet. Hmm, nu jā – brīnumskaists jau bija – jutos kā Jaunzēlandē, Dienvidāfrikā, Amerikas Lielajā Kanjonā un pašā Grieķija vienlaikus atrodoties, bet tikai 10 km tie nebija un 3 h iekļauties var tikai ļoti cītīgi visu laiku ejot. Nedaudz jau arī no ierastajām tūristu takām nogājām, un sanāca nevis lielākajām virsotnēm apkārt iet, bet augšā rāpties, bet bija tā vērts. Man dikti patika, un ja nu kādreiz Santorini nokļūšu vēl kādu reizi, gribu to atkārtot, šoreiz gan veltot tam vairāk laika, lai var vairāk izbaudīt. Tagad sanāca tāds skrējiens pēc saulrieta, ko mākoņu dēļ tā īsti nemaz nedabūjām redzēt, bet foto no šī gājiena daudz un visi ļoti skaisti :)
18. novembri, kas tik nozīmīgs mūsu Latvijai, sanāca pavadīt uz prāmja, atpakaļceļā uz Grieķijas kontinentālo daļu, tā nu iztikām bez svētku maltītes un citām lietām. Nakti atkal pavadījām tai pašā viesnīcā, kur nīkām 3 naktis un 2 dienas šī ceļojuma vidū, un nākamajā dienā braucām ar vilcienu atpakaļ uz Solinikiem. Sapratu, ka pa dienu braukt ir daudz jaukāk – skati, kas paveras pa logu, ir aplūkošanas vērti, tā kā sanāca man arī redzēt kā rudens izkrāsojis Grieķiju. Lai nu kā, atgriezties mājās ir forši, un tā kā Serresa man jau ir par tādu vietu kļuvusi, tad, vakar nokļūstot šeit biju dikti priecīga. Janvārī, braucot uz mājām mājām, šī sajūsma gan jau būs vēl 10x lielāka.
Brauciena laikā sanāca atkal sadabūt pamatīgas iesnas, tā nu tagad neesmu savā labākajā formā, bet rīt jau atkal uz skolu, jātiek atpakaļ ritmā un jāsāk kaut ko darīt. Lai jums darbīga diena, es centīšos iet gulēt! Atta!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru