Nu neiet man ar to blogu, bet, nav jau arī ko īsti stāstīt. Kopš atgriešanās no Santorīni un Atēnām visa mana ikdiena sastāv no maršruta mājas - skola - ēdnīca - mājas - skola, tikai ar dažiem izņēmumiem, kuru nav pārāk daudz.
Pirms apmēram 1.5 nedēļas mani bija piemeklējusi "Lielā Grieķijas nepatikas krīze" - nepatika te vairs būt, viss bija noriebies, visi grieķi pēc kārtas mani nenormāli kaitināja. Bet, apzinoties, ka prom no šejienes tik drīz netikšu un to, ka šī tomēr ir viena no lieliskākajām iespējām manā dzīvē, sapurināju sevi un cenšos tagad vairāk to foršo te saredzēt. Kaut nu sanāktu :D Man netīkamie apstākļi jau saglabājas - te ir auksti, katru rītu un vakaru,esot ārā, nosalstu; dzīvoklī ir ļoti vēss, jo var teikt, ka gandrīz nemaz nekurina - tagad pat sēžu satinusies savā mazajā mīļajā plediņā, vilnas zeķes kājās, karsta tējas krūze blakus, bet rokas tā nosalušas, ka grūti parakstīt. Un tā katru dienu - pirmais, ko no rīta daru, iztuntuļojusies ārā no savām 2.5 segām (plediņu tomēr par īstu segu nosaukt nevar), - skrienu pie skapja apģērbties, jo citādi zosāda metas.
Mums jau vairāk kā mēnesi vannas istabā nav gaismas. Nē, nu nav jau tik traki, ka pavisam nav, izlīdzamies ar manu galda lampu, kas uzstutēta uz krēsla - bet pirku tad to ierīci savām acīm, lai varu "veselīgāk" lasīt, ne istabas pustumsā bukšķierēt. Nu jā, un visu to mēnesi skola, kas atbildīga par mūsu dzīvokli, jo viņi to nodrošina, nav spējusi šo jautājumu sakārtot. Vaina gan vairāk neuzticamajos grieķu elektriķos. Rīt atkal solīja būt klāt (cerams, nebūs tāpat kā pagājušajā piektdienā, kad tā arī neieradās). Bet pašas tiem apsvilušajiem vadu galiem klāt neķersimies. Sākumā domājām, ka varbūt tikai spuldzītes izdegušas, bet, kad 2 jaunas spuldzītes, tur ieskrūvētas, vārda tiešā nozīmē eksplodēja, sapratām, ka pašām būt par elektriķiem nav tā labākā doma. Tomēr mūsu situācija ir labāka kā nabaga lietuvietēm no otra dzīvokļa - viņām regulāri visā dzīvoklī pazūd elektrība, un aizvakar vēl ūdens boileris it kā uzgāja gaisā. Nezinu, kas īsti tur notika un kā, bet meitenes bija pamatīgā šokā. Dzīvas un veselas visas ir, bet ūdens esot pa visu dzīvokli bijis.
Kaut arī zinu, ka līdz Ziemassvētkiem vēl diezgan tālu, bet svētku noskaņojums, neskatoties, uz to, ka esmu 3000 km no vietas, kur vēlētos tos pavadīt, jau palēnam zogas klāt. Te Serresā katrs sevi cienošs mājsaimniecības, rotaļlietu vai interjera preču veikals jau izrotājies un skatlogos, arī ārpusē uz ielas izlicis rotājumus un dekorācijas. Mākslīgās egles vien esmu jau kādos 20 veidos redzējusi. Psc, neko viņi nesaprot - īsta Ziemassvētku eglīte ir un paliek pati labākā, it īpaši, ja pats esi to atstiepis/atvilcis no meža. Tomēr savu pagājušā gada pieredzi ar 3 stundu iešanu pēc eglītes līdz 0.5 kilometru attālajam mežam atkārtot negribu - ja būtu tik daudz sniega kā pagājušajā gadā, nocirstu kaut ko vēl tuvāk :D
Traki gribas uz Ziemassvētkiem būt mājās, tur visādi jaunumi un ģimene kā nekā. Bet nevar. Kamēr esmu te, man ir jāredz pēc iespējas vairāk, tāpēc kopā ar Zani pēc tiem Z-svētkiem plānojam braukt uz Turciju, uz Stambulu - Kitija ar savu Madaru būs tik foršas un superīgas, ka pieņems mūs ciemos :)
Šonedēļ skola cauri. Kikī - jā tā sauc vienu no mūsu pasniedzējām :D - savu lekciju (International management) atcēla, tā nu pēcpusdiena brīva. Bet tas jau nemaina to, ka par skolu jādomā :D Dažbrīd šķiet, ka priekšmeta Project dēļ es nojūgšos, nopietni. Lai arī tas ir pats svarīgākais kurss, kas man te ir, jo atpakaļ Latvijā tas man, cerams, atsvērs kursa darbu, bet noturos tur tik ar lielu piespiešanos. Pasniedzēja kungs ir maigi izsakoties dīvaina persona. Valdonīgs, neizprotams savās prasībās un vēlmēs, kuru viņam ne mazums, savāds savās izdarībās un visādi citādi. Jūtos ļoti neērti viņa klātbūtnē, gribas bēgt prom un iebāzt galvu smiltīs kā strausam jau tad vien, kad viņš klases telpā ienāk. Jā, nu varbūt esmu dīvaina un reaģēju pārāk asi, bet ērti šajās lekcijās nejūtas neviens no mums - svētki ir katra pirmdiena vai trešdiena, ka viņa lekcijas gadījuma pēc nenotiek. Viņam patīk studentiem tāpat vien iezvelt pa plecu, bet viņa dīvainība ar pieskaršanos manam degunam iepriekšējā lekcijā bija kaut kas. Tā arī nesapratu, ko ar to domāja :D Katram no mums - 9 cilvēkiem - iedalīts savs uzdevums - tā jau ir viena no dīvainībām, jo parasti jau kāda kursa ietvaros visiem ir vienādas prasības, bet nu labi, te ir Grieķija :D Mans uzdevums - taisīt to blogu jeb interneta dienasgrāmatu par Grieķijas parādu krīzi. Nu ja nu tiešām kāds to vēl nav pamanījis, jo šķiet, ka esmu to publicējusi to visur un uzbāzusies ar lielākajai daļai savu draugu un paziņu, bet re kur ir mans brīnums: http://greeceanddebtcrisis.blogspot.com/
Bet es tikšu galā, daudz vairs nav palicis, un viņš man Latvijā klāt netiks, arī manam degunam ne :D
Tuvākajos plānos man ir nākamnedēļ doties beidzot apskatīt Thessalonikus - tā tik vairākas reizes esmu tajā pilsētā bijusi, lai pārsēstos citā transporta līdzeklī un dotos tālāk, kā arī uz Meteoru - nu bildēs izskatās superīga vieta, jo tur uz augstām klintīm sabūvēti klosteri un baznīcas - esot elpu aizraujoši skati, īsti manā gaumē. Negribas, lai laiks ir tik slikts kā iespējams sola, bet pat ja tā - neesmu jau no cukura, tikai salīga :D
Labi, tas šai reizei viss, šovakar ballīte, Piotram 21 :)
Pirms apmēram 1.5 nedēļas mani bija piemeklējusi "Lielā Grieķijas nepatikas krīze" - nepatika te vairs būt, viss bija noriebies, visi grieķi pēc kārtas mani nenormāli kaitināja. Bet, apzinoties, ka prom no šejienes tik drīz netikšu un to, ka šī tomēr ir viena no lieliskākajām iespējām manā dzīvē, sapurināju sevi un cenšos tagad vairāk to foršo te saredzēt. Kaut nu sanāktu :D Man netīkamie apstākļi jau saglabājas - te ir auksti, katru rītu un vakaru,esot ārā, nosalstu; dzīvoklī ir ļoti vēss, jo var teikt, ka gandrīz nemaz nekurina - tagad pat sēžu satinusies savā mazajā mīļajā plediņā, vilnas zeķes kājās, karsta tējas krūze blakus, bet rokas tā nosalušas, ka grūti parakstīt. Un tā katru dienu - pirmais, ko no rīta daru, iztuntuļojusies ārā no savām 2.5 segām (plediņu tomēr par īstu segu nosaukt nevar), - skrienu pie skapja apģērbties, jo citādi zosāda metas.
Mums jau vairāk kā mēnesi vannas istabā nav gaismas. Nē, nu nav jau tik traki, ka pavisam nav, izlīdzamies ar manu galda lampu, kas uzstutēta uz krēsla - bet pirku tad to ierīci savām acīm, lai varu "veselīgāk" lasīt, ne istabas pustumsā bukšķierēt. Nu jā, un visu to mēnesi skola, kas atbildīga par mūsu dzīvokli, jo viņi to nodrošina, nav spējusi šo jautājumu sakārtot. Vaina gan vairāk neuzticamajos grieķu elektriķos. Rīt atkal solīja būt klāt (cerams, nebūs tāpat kā pagājušajā piektdienā, kad tā arī neieradās). Bet pašas tiem apsvilušajiem vadu galiem klāt neķersimies. Sākumā domājām, ka varbūt tikai spuldzītes izdegušas, bet, kad 2 jaunas spuldzītes, tur ieskrūvētas, vārda tiešā nozīmē eksplodēja, sapratām, ka pašām būt par elektriķiem nav tā labākā doma. Tomēr mūsu situācija ir labāka kā nabaga lietuvietēm no otra dzīvokļa - viņām regulāri visā dzīvoklī pazūd elektrība, un aizvakar vēl ūdens boileris it kā uzgāja gaisā. Nezinu, kas īsti tur notika un kā, bet meitenes bija pamatīgā šokā. Dzīvas un veselas visas ir, bet ūdens esot pa visu dzīvokli bijis.
Kaut arī zinu, ka līdz Ziemassvētkiem vēl diezgan tālu, bet svētku noskaņojums, neskatoties, uz to, ka esmu 3000 km no vietas, kur vēlētos tos pavadīt, jau palēnam zogas klāt. Te Serresā katrs sevi cienošs mājsaimniecības, rotaļlietu vai interjera preču veikals jau izrotājies un skatlogos, arī ārpusē uz ielas izlicis rotājumus un dekorācijas. Mākslīgās egles vien esmu jau kādos 20 veidos redzējusi. Psc, neko viņi nesaprot - īsta Ziemassvētku eglīte ir un paliek pati labākā, it īpaši, ja pats esi to atstiepis/atvilcis no meža. Tomēr savu pagājušā gada pieredzi ar 3 stundu iešanu pēc eglītes līdz 0.5 kilometru attālajam mežam atkārtot negribu - ja būtu tik daudz sniega kā pagājušajā gadā, nocirstu kaut ko vēl tuvāk :D
Traki gribas uz Ziemassvētkiem būt mājās, tur visādi jaunumi un ģimene kā nekā. Bet nevar. Kamēr esmu te, man ir jāredz pēc iespējas vairāk, tāpēc kopā ar Zani pēc tiem Z-svētkiem plānojam braukt uz Turciju, uz Stambulu - Kitija ar savu Madaru būs tik foršas un superīgas, ka pieņems mūs ciemos :)
Šonedēļ skola cauri. Kikī - jā tā sauc vienu no mūsu pasniedzējām :D - savu lekciju (International management) atcēla, tā nu pēcpusdiena brīva. Bet tas jau nemaina to, ka par skolu jādomā :D Dažbrīd šķiet, ka priekšmeta Project dēļ es nojūgšos, nopietni. Lai arī tas ir pats svarīgākais kurss, kas man te ir, jo atpakaļ Latvijā tas man, cerams, atsvērs kursa darbu, bet noturos tur tik ar lielu piespiešanos. Pasniedzēja kungs ir maigi izsakoties dīvaina persona. Valdonīgs, neizprotams savās prasībās un vēlmēs, kuru viņam ne mazums, savāds savās izdarībās un visādi citādi. Jūtos ļoti neērti viņa klātbūtnē, gribas bēgt prom un iebāzt galvu smiltīs kā strausam jau tad vien, kad viņš klases telpā ienāk. Jā, nu varbūt esmu dīvaina un reaģēju pārāk asi, bet ērti šajās lekcijās nejūtas neviens no mums - svētki ir katra pirmdiena vai trešdiena, ka viņa lekcijas gadījuma pēc nenotiek. Viņam patīk studentiem tāpat vien iezvelt pa plecu, bet viņa dīvainība ar pieskaršanos manam degunam iepriekšējā lekcijā bija kaut kas. Tā arī nesapratu, ko ar to domāja :D Katram no mums - 9 cilvēkiem - iedalīts savs uzdevums - tā jau ir viena no dīvainībām, jo parasti jau kāda kursa ietvaros visiem ir vienādas prasības, bet nu labi, te ir Grieķija :D Mans uzdevums - taisīt to blogu jeb interneta dienasgrāmatu par Grieķijas parādu krīzi. Nu ja nu tiešām kāds to vēl nav pamanījis, jo šķiet, ka esmu to publicējusi to visur un uzbāzusies ar lielākajai daļai savu draugu un paziņu, bet re kur ir mans brīnums: http://greeceanddebtcrisis.blogspot.com/
Bet es tikšu galā, daudz vairs nav palicis, un viņš man Latvijā klāt netiks, arī manam degunam ne :D
Tuvākajos plānos man ir nākamnedēļ doties beidzot apskatīt Thessalonikus - tā tik vairākas reizes esmu tajā pilsētā bijusi, lai pārsēstos citā transporta līdzeklī un dotos tālāk, kā arī uz Meteoru - nu bildēs izskatās superīga vieta, jo tur uz augstām klintīm sabūvēti klosteri un baznīcas - esot elpu aizraujoši skati, īsti manā gaumē. Negribas, lai laiks ir tik slikts kā iespējams sola, bet pat ja tā - neesmu jau no cukura, tikai salīga :D
Lūk, šo man gribas redzēt! :)
Labi, tas šai reizei viss, šovakar ballīte, Piotram 21 :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru