Kā es Barselonu viena pati iekaroju

Tātad, kad vajadzēja iegādāties aviobiļetes, lai tiktu uz savu šīs vasaras prakses vietu Menorkā, izlēmu, ka ja jau tik tālu būšu tikusi, tad pie reizes jāredz arī Barselona. Lai arī šis lēmums, un vispār viss par praksi laika gaitā tika nožēlots, tomēr tagad vismaz par pirmo daļu jūtos apmierināta, ka tā izdarīju.

Bet man jau vajag lietas sarežģīt – lai tiktu uz Barselonu it kā pēc iespējas izdevīgāk, pasūtīju lidojumu Viļņa – Barselona. Uz Viļņu braucu ar autobusu. Tur arī visu kaut ko sajauc, bet pats trakākais bija tas, ka 42 km no Viļņas lielajam busam pārsprāga riepa. Pieredzējuši veči teica, ka laimīgs gadījums, būtu varējuši lidot arī grāvī, nevis veiksmīgi piestāt šosejas malā. Tobrīd man gan svarīgāk šķita, vai uz savu lidmašīnu paspēšu.  Tomēr viss sanāca laikā, autobusa šoferīši riepu nomainīja, vecās atliekas pa ceļu salasīja, kaut kādu amortizatoru detaļu gan nepielika atpakaļ, bet es nekādas izmaiņas nemanīju :D

Lidojums pagāja ātrāk kā biju domājusi, bagāža arī bija atceļojusi kopā ar mani. Nedaudz nočakarējos ar transporta uz centru atrašanu, bet labi, ka ir info centri. :D
Nonākusi centrā, biju šokā - tik daudz cilvēku, nav ne jausmas uz kuru pusi jāiet, visapkārt ballīte notiek, pati esmu pārgurusi un mantas tik smagas :D Labi, ka viss labi beidzās, arī ar visām mantām, vairākkārt jautājot galā tiku.

Aizkūlusies līdz hosteļa ieejas durvīum, konstatēju, ka lifts nestrādā. Nu neko, stiep tik tos 22 + 10 kg + pati sevi augšā un 2. vai 3. stāvu.  Ar hosteli viss kārtībā rezervācija ir, administrators laipns. Biju tik nogurusi, ka pat pilnā mērā nespēja pārsteigt četrpadsmitvietīgas istabas šaurība, tas, ka gulēšu pie pašām durvīm un kopējā hosteļa bohēmiskā atmosfēra. Bet tas pat bija tās īpašais šiks.

Kaut cik izgulējusies, nākamajā rītā vispirms dodos atpakaļ uz Plaça de Catalunya, kur vakar ar lidostas busu ierados, uz tūrisma info centru. Labi, ka zināju, ka tas centrs reāli atrodas zem laukuma, cita’di būtu palaidusi garām, kā tas bieži citiem gadoties. Info centrā man iedod diezgan ciešamu pilsētas karti, ieskaidro un atzīmē kur kas apmēram atrodas. Kopā ar darbinieku nolemjam, ka man īsti Barcelona card jeb īpašā transporta, muzeju un citu vietu atlaižu karte nav nepieciešama, jo tās izmaksas – manā gadījumā uz 2 dienām 29 eiro, neatmaksāsies.  Tā nu uzsāku ar kājām vazāties apkārt pa pilsētu. Pirmā pietura – tirgus, kur kas krāsainībā pārspēj visu, ko esmu redzējusi. Spāniem tik tradicionālaš vītinātās gaļas izstrādājumi arī pārspēj, tikai nepatikas ziņā. Apciemoju ostu pirmoreizi šajaš dienās. Tā ir kļūst par manu mīļāko vietu Barselonā – tāds miers un rosība vienlaikus, visi vienkārīs bauda būšanu tur, es tai skaitā. Ejam tālāk, apskatu pirmo Gaudi ēku, viņa darbi veido pilsētas seju. Nonākot līdz Sagrada Familia esmu jau tik piekususi, ka neko vairs redzēt negribu – karstums un garo gabalu staigāšana dara savu. Ok, nekas cits neatliek, kā Burger King paņemt kādu burgeru un lielo kolu. Palīdz. Cukurotais šķidrums atgriež enerģiju. Bet saprotu arī, ka visu laiku iet ar kājām nespēšu, pēdas jau tagad sāp, tulznas arī sāk veidoties. Tāpēc nolemju tālāk ceļu turpināt ar metro. Tuvākajā info centrā dabūju metro karti, tālāk metro pieturā nopērku T10 braucienu kartiņu par nepilniem 10 eiro (viens atsevišķs brauciens maksā 2 eiro), šī kartiņa ļauj braukt 10 reizes un tika pilnībā izmantota. 

Tā nu ar metro nokļūstu līdz Parc Güell, jeb dīvainajam, mistiskajam un skaistajam Gaudi parkam, kur pilns ar viņa darbiem, rotātiem galvenokārt ar daudzkrāsainu flīžu lauskām. Skaisti jau nu ļoti, cilvēku daudz un visi priecīgi, bet to visu izbaudīt traucē nežēlīgais karstums, neesmu arī pārāk piemēroti apģērbusies (garā kleitā, lai arī gaišas krāsas, nav tomēr pārāk vēsi), sāku just arī, ka saulīte man pārāk mīl – esmu apdedzinājusi plecus, kaklu, nedaudz rokas un muguru. Dodos atpakaļ uz hosteli atvēsināties dušā, nomainīt apģērbu un iesmērēt skartās vietas ar kādu krēmu.

Kaut necik atguvusies, ieturu launagu Plaça de Catalunya ar tirdziņā pirktiem augļiem, vēlreiz aizeju atpakaļ uz ostu, kur zvilnot uz dēļu platformas savelku kopā padarīto un vēl redzamo šeit. Nolemju, ka Sagrada Familia jāredz arī vakarā, pie reizes piestājot arī pie pāris Gaudi mājām. Tās atrast man šoreiz iet diezgan grūti, nezin kāpēc nespēju ievērot tūristu bariņus, kas to tuvumā apgrozās. Sagrada Familia vakara gaismās tomēr neizraisa tādu sajūsmu kā gaidīju, bet skaista jau ir gan.

Otrajā dienā paguļu nedaudz ilgāk, vēl nočammājos, tā kā no hosteļa izveļos samērā vēlu, bet tagad vairs neatceros uz cikiem tas bija.

Dodos vispirms uz El Raval rajonu, kas turpat La Ramblas ielas otrā pusē sākas. Šī rajona stāsts ir aptuveni šāds – agrāk bijusi diezgan bīstama vietiņa, kur bijušas sastopama ne tā labvēlīgākā sabiedrība. Tad pilsētas dome nolēmusi šo rajonu uzfrišināt, nezinu ko un kā viņi īsti ir darījuši, bet rajons it kā padarīts tīrāks, drošāks un foršāks. Kaut gan vēl arvien dažos nostūros vēlos vakaros un naktīs atrasties nav vēlams. [Tāpēc es gāju dienas laikā] Rajona raksturīgā iezīmē – ar grafiti krāsaini un izdomas bagāti izdaiļoti veikaliņu utt slēģi. Daži no krāsojumiem pat pieskaņoti izkārtnei vai nozarei. Bet vispār tur redzēju vēl dažas diezgan dīvainas, bet arī interesantas vietas.

Ir svētdiena, un es kā normāla latviete gribu iepirkties. Bet še tev, lieki notērēju laiku, lai nokļūtu līdz kādam iepirkšanās centram – te tie lielākoties svētdienās nestrādā. Man tas šķiet ekonomiski neizdevīgi – veikalnieki garām laiž tādas peļņas iespējas, bet nu – tas viņu ziņā. Gudrākie ir atvērti arī svētdienās. Pa ceļam noķeru arī vēl vienu Gaudi ēku – šajā vismaz kā šķiet ļauts dzīvot arī parastajiem mirstīgajiem. Un tad mani pieviļ mana fotokamera, tās baterija pēkšņi izdomā būt tukša, tā kā nākas atkal iet atpakaļ uz hosteli to uzlādēt. Bet pat labi, ka tā – atpūtu man vajadzēja.

Kad viss atkal kārtībā, ar metro aizbraucu līdz Trumfa arkai, ko pa ceļam uz Sagrada Familia redzēju jau iepriekšējā dienā, bet tagad to apskatu tuvāk. Izrādās, ka tur notiek kaut kāds kultūras festivāls. Es paspēju uz meksikāņu dejotiem. Nezinu, kā viņi to izturēja – vīri melnos ancukos, sievām garas un smagas kleitas.

Tālāk aiz arkas atrodas Parc de la Ciutadella – skaista publiskā atpūtas vieta. Cilvēku tur daudz, liela daļa vienkārši zālītē snauž, pikniko un bauda skaisto dienu. Parkā atrodas strūklaka La Cascada, kur atkal savu roku esot pielicis Gaudi. Tā ir patiesi iespaidīga un varena. Vēl parkā atrodas zoodārzs, vairāki muzeji un kaut kāda parlamenta ēka, bet to es neapskatīju.

Vēlu pēcpusdienu izlemju pavadīt apskatot Barselonas akvāriju – ieejas maksa gan ir salīdzinoši augsta, pat ISIC atlaide neko dizī nemaina, bet šķita, ka tas būs tā vērts. Hmm, tomēr īsti nebija – mani nokaitina tie daudzie cilvēki, kas tur ir, viņu izturēšanās, un paliek žēl nabaga dzīvnieku, kas tur iesprostoti. Pārsteidz cilvēku visatļautība – ja visur ir pilns ar ziņojumiem, aizliegumiem un to arī ik pa laikam pasaka, ka nevar ar zibspuldzi fotogrāfēt, jo tas kaitē dzīvniekiem, kā arī nav ļauts aiztikt stiklu, klauvēt pie tā utt., tad kāpēc tas ir jādara!?

Tikusi ārā no Akvārija, pasēžu vēl atkal brīdi ostā, nomierinu nervus un lēnā garā dodos uz metro pusi, lai nokļūtu savā pēdējā apskates vietā šeit Barselonā – muzikālajā strūklakā. Pirmais tās priekšnesums ir 21:00, esmu tur jau nedaudz pēc 20:00, bet neesmu pirmā – cilvēku pūlis jau tad, un tas visu laiku pieaug. Priekšnesums ir tā vērts, manai skopuļa dabai glaimo arī tas, ka par brīvu. Un salīdzinot ar Prāgas variantu – noteikti labāks, kaut arī te nebija gaismu – laikam vakara pirmajā šovā tās netiek izmantotas, toties bija baudāmi gan acīm, gan ausīm.

Nu tā, tas apmēram viss īsumā par maniem piedzīvojumiem Barselonā. Laikam sanāca diezgan sausi un pat skumjā manierē, bet tas droši vien tāpēc, ka šobrīd sēžu lidostā, gaidot savu nākamo lidojumu uz Menorku, un uztraukums par visu turpmāko dara savu. Publicēšu šo, kad tikšu pie interneta, bet sazin kad tas būs. [Bildes tiks pievienotas vēlāk]