Kavala
Pagājušajā nedēļas nogalē nolēmām mājās nesēdēt - un izdomājām sestdienā doties uz Kavalu - tā ir apmēram tikpat liela pilsēta kā mūsu Serresa, nedaudz vairāk kā 100 km no šejienes uz A pusi. Rīts sākās jauki, beidzot atrodam īsāko ceļu uz autoostu, laikā esam uz autobusu 6:45 (tas ir traki agri priekš manis), bet... izrādās, ka brīvdienās šis agrais autobuss nekursē :D Fōrši, nu neko, dodamies atpakaļ mājās pagulēt, lai būtu atpakaļ uz 10:15. Lietuvietes, ar kurām it kā bijām sadomājušas kopīgi braukt, nolēma, ka ar tik īsu laiku Kavalā būs par maz (jo līdz turienei 2 stundu ceļš), nu neko mēs divas latvietes un mūsu somiete dodamies. Jau pa ceļam elpu aizraujoši skati, ausis atkal krita ciet no augšup un lejup ceļiem - bet ceru, ka šitas būs treniņš turpmākajiem lidojumiem :D Izturējušas to un vēl autobusa nemitīgo šūpošanos nokļuvām Grieķijas Monte-Karlo jeb Kavalā - laiciņš superīgs (saulīte, neviena mākonīša, silts - priekš ziemeļniekiem, paši grieķi bija tērpušies pat ziemas jakās :D), vieta brīnišķīgi skaista. Rīta agrumā, dusmīga par pāragro celšanos, biju internetā cītīgāk pameklējusi kas un kā, tā nu zināju vismaz virzienu, uz kuru pusi meklēt vecpilsētu. Apskatījām Kavalas akveduktu - nu seno romiešu būvēto tā laika moderno ūdensvadu. To, kā tas īsti darbojās, nesaprotu, kaut arī somiete Riikkamarī mēģināja skaidrot man, bet ai, galvenais, ka smuks un iespaidīgs :D Vijas cauri pusei pilsētas, un tuvumā esot arī nav mazais. Tālāk, cīnoties ar pilsētas slīpumu (jā, tagad kaut nedaudz sapratu abas Madaras, kas par savu Lisabonu ar kājām labāk izvēlas nepārvietoties :D) uzrāpjamies līdz pilij, un studentes būdamas ieejas biļeti par 1.5 eiro dabūjam. Nu labi, nav jau vairs tur gluži pils, tādas labi saglabājušās drupas, bet foršums tas, ka pilis jau tomēr būvē augstākajos pilsētas punktos, tā nu arī nav sliktāka un tāpēc varam pārlaimīgas vērot burvīgos skatus un čakli spiest fotoaparāta podziņas :) Nu turpmāko dienas daļu līdz pēdējam atpakaļceļa autobusam 17:30 pavadījām Kavalas veikalos - ā, tur ir Zara, par kuru saklausījušās International Management lekcijās, devāmies iekarot - Serresā ir tikai Zara for Kids, bet tur man tie izmēri kaut kā neder. Nu jā, tad vēl paēdām tradicionālo grieķu fast food - girosu jeb kebabu - es pamanījos nošmulēties, bet tā jau pierasta lieta. Tad vēl vienkārši sēdējām promenāde un baudījām to, ka esam tur. Un ēdām saldējumu. Un brīnījāmies par grieķiem, kas tādā burvīgā laikā tērpjas biezāk kā latvieši -5 grādos :D Atpakaļceļš vilkās ilgāk, jau apnika tie mazie ciematiņi, kurā katrā mūsu autobuss paviesojās, bet nu, tāds viņam tas maršruts.
Kad atgriezāmies mājās mūs sagaidīja labas ziņas par internetu mūsu dzīvoklī. Līdz šim to čiepām no kaut kā, mans dators nez kāpēc to dara veiksmīgāk, citiem tik ātri nestrādā. Bet nu tagad iespējams dabūsim daudz ātrāku internetu. Nav ne jausmas kā, manai vadībzinātņu studentes galvai to nesaprast, bet nu mums vajagot rūteri un tad mēs varēsim dabūt, cerams, spēcīgu interneta signālu no labvēlīgās kaimiņienes Martas, kas dzīvo 2 stāvus virs mums. Tas vēl kārtojams jautājums, bet prieks, ka zīmīte ar lūgumu mums izlīdzēt, ko biju izlikusi mājas koridorā, kaut ko deva.
Te dažas no bildes no skaistās dienas :)
2. temats
Man jau šķiet, ka esmu jau sastapusies ar dažādiem pasniedzējiem, bet nu šitas ir vienkārši bonbonga ar pārsteigumu pildījumu. Māca man viņš priekšmetu, ko cerams atpakaļ Latvijā man ieskaitīs kā kursa darbu. Biju jau gatava, kā kārtīgam studentam pienākas, rakties cauri informācijas kalniem, meklēt analizēt un apkopot to visu, un pēc tam jā - nu sarakstīt to visu Wordā un gatavs. Bet šitas, šitas onka grib pavisam citādi to manu pasauli turpmākos mēnešus iekārtot - man esot jāraksta blogs - dienasgrāmata internetā, līdzīga šim, tikai angliski, un tad tur, cerot uz visu labvēlību, jāgaida komentāri un veiksmes gadījumā jāatbild uz tiem, tādējādi veidojot atgriezenisko saiti. Tā jau viss forši, gudri un pat interesanti, jo man patīk novērot un pēc tam savu žulti par to izlikt, lai visi var lasīt, bet tajā pašā laikā tas ir ārpus manas komforta zonas, esmu pieradusi strādāt pēc pavisam citām metodēm, bet nu to viņš tieši grib, lai es daru ko jaunu un nebijušu, jo esot apnikušas vecās sistēmas pēc kurām tiek veidoti pētnieciskie darbi un pasaulē tā vairs nedarot. Nu labi, lai arī jūtos nedaudz kā viņa laboratorijas trusis, kuram tagad burkāna vietā mēģina iebarot siermaizīti un neticu, ka manam blogam tiešām būs lasītāji un komentētāji, bet nu lai. Būs interesanti. Kaut vai tāpēc, ka tas nozīmē vēl cītīgāku manis "purināšanu" - izjautāšanu, aicināšanu diskutēt un runāt lekciju laikā pie viņa, kad jau tā jūtos it kā mani regulāri tur biksta, un ka es tur pārāk daudz pļāpāju. Lekcijās viņam regulāri patīk pavaicāt - "Are you comfortable?" un lai arī tev gribas kliegt : "Nē, es galīgi nejūtos ērti un atbrīvoti!", tu tomēr māj ar galvu, smaidi un skaiti minūtes līdz beigsies lekcija... Un tagad es skaitu savas brīvības stundas līdz nākamajām lekcijām pie viņa šonedēļ. Nav jau pārāk traki, bet tomēr viņam izdevies jau pāris reizes mani novest līdz nekontrolējamām smieklu lēkmēm, jo jūtos emocionāli nospiesta esot ar viņu vienā telpā.
Nu tā, sanāca varbūt pārāk depresīvi, bet man nāk miegs. Tomēr rītdiena atkal būs saulaina, es zinu. Un rīt ir tirgus diena, tas nozīmē jaunus gardumus :) Pirkšu kastaņus un vārīšu tos - tātad, par to nākamreiz vai bildēs draugiem.lv vai facebook.com :D Un jā, es sākšu kaut kad uzbāzties ar savu otru blogu, kādam jau tas būs jākomentē :D Atā!
Pagājušajā nedēļas nogalē nolēmām mājās nesēdēt - un izdomājām sestdienā doties uz Kavalu - tā ir apmēram tikpat liela pilsēta kā mūsu Serresa, nedaudz vairāk kā 100 km no šejienes uz A pusi. Rīts sākās jauki, beidzot atrodam īsāko ceļu uz autoostu, laikā esam uz autobusu 6:45 (tas ir traki agri priekš manis), bet... izrādās, ka brīvdienās šis agrais autobuss nekursē :D Fōrši, nu neko, dodamies atpakaļ mājās pagulēt, lai būtu atpakaļ uz 10:15. Lietuvietes, ar kurām it kā bijām sadomājušas kopīgi braukt, nolēma, ka ar tik īsu laiku Kavalā būs par maz (jo līdz turienei 2 stundu ceļš), nu neko mēs divas latvietes un mūsu somiete dodamies. Jau pa ceļam elpu aizraujoši skati, ausis atkal krita ciet no augšup un lejup ceļiem - bet ceru, ka šitas būs treniņš turpmākajiem lidojumiem :D Izturējušas to un vēl autobusa nemitīgo šūpošanos nokļuvām Grieķijas Monte-Karlo jeb Kavalā - laiciņš superīgs (saulīte, neviena mākonīša, silts - priekš ziemeļniekiem, paši grieķi bija tērpušies pat ziemas jakās :D), vieta brīnišķīgi skaista. Rīta agrumā, dusmīga par pāragro celšanos, biju internetā cītīgāk pameklējusi kas un kā, tā nu zināju vismaz virzienu, uz kuru pusi meklēt vecpilsētu. Apskatījām Kavalas akveduktu - nu seno romiešu būvēto tā laika moderno ūdensvadu. To, kā tas īsti darbojās, nesaprotu, kaut arī somiete Riikkamarī mēģināja skaidrot man, bet ai, galvenais, ka smuks un iespaidīgs :D Vijas cauri pusei pilsētas, un tuvumā esot arī nav mazais. Tālāk, cīnoties ar pilsētas slīpumu (jā, tagad kaut nedaudz sapratu abas Madaras, kas par savu Lisabonu ar kājām labāk izvēlas nepārvietoties :D) uzrāpjamies līdz pilij, un studentes būdamas ieejas biļeti par 1.5 eiro dabūjam. Nu labi, nav jau vairs tur gluži pils, tādas labi saglabājušās drupas, bet foršums tas, ka pilis jau tomēr būvē augstākajos pilsētas punktos, tā nu arī nav sliktāka un tāpēc varam pārlaimīgas vērot burvīgos skatus un čakli spiest fotoaparāta podziņas :) Nu turpmāko dienas daļu līdz pēdējam atpakaļceļa autobusam 17:30 pavadījām Kavalas veikalos - ā, tur ir Zara, par kuru saklausījušās International Management lekcijās, devāmies iekarot - Serresā ir tikai Zara for Kids, bet tur man tie izmēri kaut kā neder. Nu jā, tad vēl paēdām tradicionālo grieķu fast food - girosu jeb kebabu - es pamanījos nošmulēties, bet tā jau pierasta lieta. Tad vēl vienkārši sēdējām promenāde un baudījām to, ka esam tur. Un ēdām saldējumu. Un brīnījāmies par grieķiem, kas tādā burvīgā laikā tērpjas biezāk kā latvieši -5 grādos :D Atpakaļceļš vilkās ilgāk, jau apnika tie mazie ciematiņi, kurā katrā mūsu autobuss paviesojās, bet nu, tāds viņam tas maršruts.
Kad atgriezāmies mājās mūs sagaidīja labas ziņas par internetu mūsu dzīvoklī. Līdz šim to čiepām no kaut kā, mans dators nez kāpēc to dara veiksmīgāk, citiem tik ātri nestrādā. Bet nu tagad iespējams dabūsim daudz ātrāku internetu. Nav ne jausmas kā, manai vadībzinātņu studentes galvai to nesaprast, bet nu mums vajagot rūteri un tad mēs varēsim dabūt, cerams, spēcīgu interneta signālu no labvēlīgās kaimiņienes Martas, kas dzīvo 2 stāvus virs mums. Tas vēl kārtojams jautājums, bet prieks, ka zīmīte ar lūgumu mums izlīdzēt, ko biju izlikusi mājas koridorā, kaut ko deva.
Te dažas no bildes no skaistās dienas :)
Kavalas akvedukts - nu man šķita kā tāda pilsētas sirds
Es esmu tikai "nedaudz" pārlaimīga :)
Piestātnē noenkurojusies Aleksandra un citas viņas māsas
Lūk šādi akvedukts ievijies pilsētā. Jeb varbūt otrādi - pilsēta apvijusies ap to :)
2. temats
Man jau šķiet, ka esmu jau sastapusies ar dažādiem pasniedzējiem, bet nu šitas ir vienkārši bonbonga ar pārsteigumu pildījumu. Māca man viņš priekšmetu, ko cerams atpakaļ Latvijā man ieskaitīs kā kursa darbu. Biju jau gatava, kā kārtīgam studentam pienākas, rakties cauri informācijas kalniem, meklēt analizēt un apkopot to visu, un pēc tam jā - nu sarakstīt to visu Wordā un gatavs. Bet šitas, šitas onka grib pavisam citādi to manu pasauli turpmākos mēnešus iekārtot - man esot jāraksta blogs - dienasgrāmata internetā, līdzīga šim, tikai angliski, un tad tur, cerot uz visu labvēlību, jāgaida komentāri un veiksmes gadījumā jāatbild uz tiem, tādējādi veidojot atgriezenisko saiti. Tā jau viss forši, gudri un pat interesanti, jo man patīk novērot un pēc tam savu žulti par to izlikt, lai visi var lasīt, bet tajā pašā laikā tas ir ārpus manas komforta zonas, esmu pieradusi strādāt pēc pavisam citām metodēm, bet nu to viņš tieši grib, lai es daru ko jaunu un nebijušu, jo esot apnikušas vecās sistēmas pēc kurām tiek veidoti pētnieciskie darbi un pasaulē tā vairs nedarot. Nu labi, lai arī jūtos nedaudz kā viņa laboratorijas trusis, kuram tagad burkāna vietā mēģina iebarot siermaizīti un neticu, ka manam blogam tiešām būs lasītāji un komentētāji, bet nu lai. Būs interesanti. Kaut vai tāpēc, ka tas nozīmē vēl cītīgāku manis "purināšanu" - izjautāšanu, aicināšanu diskutēt un runāt lekciju laikā pie viņa, kad jau tā jūtos it kā mani regulāri tur biksta, un ka es tur pārāk daudz pļāpāju. Lekcijās viņam regulāri patīk pavaicāt - "Are you comfortable?" un lai arī tev gribas kliegt : "Nē, es galīgi nejūtos ērti un atbrīvoti!", tu tomēr māj ar galvu, smaidi un skaiti minūtes līdz beigsies lekcija... Un tagad es skaitu savas brīvības stundas līdz nākamajām lekcijām pie viņa šonedēļ. Nav jau pārāk traki, bet tomēr viņam izdevies jau pāris reizes mani novest līdz nekontrolējamām smieklu lēkmēm, jo jūtos emocionāli nospiesta esot ar viņu vienā telpā.
Nu tā, sanāca varbūt pārāk depresīvi, bet man nāk miegs. Tomēr rītdiena atkal būs saulaina, es zinu. Un rīt ir tirgus diena, tas nozīmē jaunus gardumus :) Pirkšu kastaņus un vārīšu tos - tātad, par to nākamreiz vai bildēs draugiem.lv vai facebook.com :D Un jā, es sākšu kaut kad uzbāzties ar savu otru blogu, kādam jau tas būs jākomentē :D Atā!
Man patīk tavs pasniedzējs :p Un beidzot kāds mūs aprot:D
AtbildētDzēst