[teksts rakstīts pakāpeniski - vairāku dienu garumā, tāpēc emocijas un tātad arī rakstītais var atšķirties]
Tātad, mīļie, un svešinieki, kas te nejauši iemaldījušies - ir gandrīz beigusies mana otrā nedēļa šeit Spānijā, Menorkas salā, strādājot viesnīcas restorānā par viesmīli/mazo melnstrādnieku, kurš visu darba laiku skrien kā aptracis. Šīs aizvadītās dienas un dzīvi šeit varu mierīgā garā raksturot vienā teikumā: strādāju kā vergs, tieku barota kā cūka un vadība pret mani izturas kā pret niecību, ar kuru rēķināties nevajag. Nu tad par visu pēc kārtas.
Vergturība
Tātad, ierodoties šeit pagājušajā pirmdienā (18.06.), tiku uzņemta diezgan laipni - kaut kādu anketu par saviem datiem aizpildīju, formu iedeva, uz istabiņu aizveda. Kad gribēju, kaut ko sīkāk noskaidrot par to, kas un kā man būs jādara, vai varu menedžerim atdot dokumentus, ko man bija likts sagatavot, uzzināt kas un kā notiks ar NEI numuru (Spānijas valdības izsniegts identifikācijas numurs, kas jāizņem katram strādātgribētājam šeit), atbildes to visu bija diezgan izvairīgas. Nu o.k. nodomāju, dienvidnieku valsts, ko var gribēt kādu kārtību. Pateica tik, ka nākamajā dienā 8:30 jābūt restorānā darbā.
Pēc mantu izkrāmēšanas sastopu arī savu istabas biedreni - spānieti Neu - un kopā ar citām meitenēm, kas arī te ir tādas pašas praktikantes, dodos uz pludmali sapazīties tuvāk un tā. Vispār viņām bija labs viens no pirmajiem jautājumiem - kā tu šajā drausmīgajā vietā nokļuvi? Ha - nu kas gan te drausmīgs - saule, spīd, tirkīzzila jūra 50 metrus no manu apartamentu durvīm - kāda vaina dzīvei?! Ha. Tomēr jau tad sāku paredzēt ko nelāgu, paskatoties vien uz meiteni, kas arī bija diezgan jauniņā šeit un bija strādājusi jau 4 dienas pēc kārtas.
Tad nu nākamajā rītā ierodoties darbā sākās - nevis mana atpūtas vasara, kā pati biju varbūt dažbrīd iedomājusies un kā varbūt kādam citam šķita, izdzirdot, ka es uz Spāniju braucu, nē - sākas mana sviedru, darba un rakstura rūdīšanas vasara. Paveicās, ka pirmajā dienā nebija galvenā restorāna viesmīļa, tās pašas iepriekšējā dienā satiktās meitenes man parādīja nedaudz kas un kā jādara.
Tātad, galvenajos pienākumos ēdienreizes sākumā ietilpst tukšu un pusizēsto trauku novākšana no galdiem, aiznešana un uz vienu vai otru ēdamzāles galu, kas ir basketbola laukuma lielumā, ja klients paēdis un aizgājis, jānovāc atlikušie trauki, jāuzklāj jauna apakšējā salvete un mazās salvetes un dakšiņas un naži.Šīs lietas iespējams dabūt 3 bāzes vietās, kas aptuveni vienmērīgi izvietotas pa visu ēdamzāli, vairāk gan tās centrā. Vīna glāzes, tukšās un ne tik tukšās vīna pudeles, kā arī parastās stikla glāzes jānes uz vēl citu ēdamzāles galu, kur atrodas mazā virtuve un tā dēvētais offiss jeb reāli noliktavas telpa. Tā nu viss laiks paiet vienā skriešanā. Pa vidu vēl jāpaspēj noslaucīt un nopulēt darbarīki, ja tie pietrūkst, regulāri izstiept ārā pilnos atkritumu maisus ar ārā izmesto ēdienu, salvetēm un citiem atkritumiem, kā arī uz virtuvi aizstumt netīro trauku ratiņus un visbiežāk atvest atpakaļ tīros. Un ticiet man, tas nav viegli, ja ņem vērā, ka virtuve atrodas arī nedaudz augstāk, tātad smago un gāzelīgo kravu nākas stumt vai nu uz augšu vai uzmanīgi vilkt lejā. Labi, parasti to dara viens itāļu čalis Luka, bet dienās, kad viņa nav - mēs, meitenes. Jo tālāk dienas iet, jo restorāns kļūst arvien pilnāks. Šodien (26.06.) pat sāka pietrūkt brīvo galdiņu, kur cilvēkiem sēdēt. Un ir tikai jūnijs. Šausmas, kas te darīsies jūlijā un augustā, kad viesu būs vēl vairāk. Pēc nedēļām ieradīšoties vēl 200 viesu. Uhh. Un jo vairāk cilvēku, jo vairāk bērnu, jo šī ir diezgan ģimeniska viesnīca. Tātad lielāka ķēpa, jo trauki daudz netīrāki un lipīgāki. Vairāk mazu būtņu skraidīs pa zāli, traucējot normālā riksītī pārvietoties, vēl vairāk būs bērnu, kam pašiem būs ļauts ar savu šķīvi doties uz bufeti un izvēlēties ko ēst. Un tad viņi dodas atpakaļ pie savas ģimenes. Gāzelējoties no vienas puses uz otru, lēnā garā pētot apkārtni. Un es eju aiz muguras, gaidot iespēju tikt garām, izspraucoties vēl starp 2 vai vairāk vecāka gadagājuma cilvēku, kuru arī šeit nav mazums, un viņu ātrums nav citādi dēvējams kā slinkā tūrista 2. pazeminātais - jo lēnāk, jo labāk. Un jā - tipinot aiz tā bērneļa, tu nojaut katastrofu, kas tuvojas - picas šķēle tūlīt noslīdēs uz grīdas, sula Coca-Cola no glāzes izlīs utt. Un bladākš - tā arī bieži vien notiek. Ja uz konkrētā restorāna zāles grīdas flīzēm nokļūst kaut mazākā ūdens šļakata, šī vieta kļūst par īstu slidotavu. Tad nu nesies uz offisu pēc slotas, brīdinājuma zīmes par slidenu vietu un ceri, ka pa to laiku neviens nebūs paspējis tur novelties.
Ar to vēl viss nebeidzas. Man nezināmu iemeslu dēļ tieši mums, restorānā strādājošajiem, ir jāiet sakārtot pie baseina esošie sauļošanās krēsli. Jānolaiž lejā atzveltnes, jāsaliek kārtīgā rindā un jāsalasa atstātās plastmasas glāzes un pelnu trauki, ko tūristi no bāra atstiepuši. Un arī atstātās mantas, kas jānodod restorāna zāles "reception". To krēslu ir daudz, 100 noteikti. Un vispār darbs tiek uzskatīts par tādu kā sodu. Hmm, man to, līdz vakar (25.06.) biju brīvdienā, lika darīt 3 vakarus pēc kārtas...
Kad beidzot visi viesi aizvākušies (un vienmēr atrodas tādi, kam konkrētais noteiktais ēdienreizes laiks nešķiet svarīgs, un atļaujas palikt vēl 20 min vai pusstundu ilgāk. Mums tas arī nozīmē darbu iekavēšanos, jo) - kad visi trauki novākti, galdi saklāti nākamajai ēdienreizei, varam sākt slaucīt un mazgāt grīdu, tīrīt ar taukiem un visu ko citu aplipušo bufeti ar apsildāmajām virsmām, berzt bēbīšu ēdamkrēslus, ko mazuļi parasti pacentušies kārtīgi piesušķēt, spodrināt glāzes un atjaunot to krājumus pie vīna pudelēm un dzērienu automātiem. Atjaunot trauku krājumus visās vietās. Turpināt spodrināt dakšiņas, nažus utt. Nu apmēram tā, gan jau kaut ko aizmirsu. Un ik pa laikam uzrodas jauni papildus darbi. Nu jau sāku pierast, bet sākumā tiešām bija nenormāli liela dusma, ka man jāstrādā arī par apkopēju.
Ruk ruk
Visu dienu saskatījusies, kā atpūtnieki stumj māgās dažādu veidu ēdienus un pati to vien darījusi, kā atkritumos izmetusi kilogramiem pārtikas, pašai tomēr par brīnumu ēst gribās. Brokastīs pirms darba paspēju iekost sausu un cietu baltmaizi ar margarīnu un/vai pāris veidu ievārījumiem, un padzerties ūdeni, draņķīgu kafiju vai karsto šokolādi no automāta. Kad atvelkamies no brokastu pasniegšanas atpakaļ uz darbinieku ēdamtelpu, parasti otrreiz paēdam to pašu.
Pusdienās un vakariņās mums tiek dāsni pasniegti atlikumi no viesu pārtikas - uz paliela šķīvja ar kaudzi parasti atrodas makaroni, rīsi, frī un citu veidu kartupeļi, gaļa, kas lielākoties nav garšīga. Tas viss jau sadalīts pa porcijām un salikts uz ratiņiem. Parasti, kad mēs pēc visiem tīrīšanas darbiem tiekam līdz ēšanai (pusdienas tad sanāk uz 15:30, vakariņas 22:30), ēdiens jau ir auksts - tad noder 3 mikroviļņu krāsnis, kas telpā atrodas. Būtu šo rakstījusi pirms nedēļas, varētu vēl pasūdzēties, ka augļus tikpat kā neesmu redzējusi, bet nu jau vairs tā nav - pēdējās dienas ir bijuši gan arbūzs, gan melone. Salāti arī parasti ir, bet nekas vairāk kā tomāti un salātlapas. Sākumā man galīgi šis ēdiens nepatika, nu jau diemžēl esmu pieradusi, bet labi nav - āda protestē un izmetas pumpas, jo viss ir trekns un eļļains.
Par pierādījumu tam , ka tiekam baroti kā suķi - pagājušajā nedēļā vienā no ēdienreizēm kaut kas bija nogājis greizi - puse no tajā dienā strādājošajiem sadabūja kaut kādu vēdervīrusu. Man izdevās tikt cauri samērā sveikā, bet vienai meitenēm slikti ap dūšu bija 2 dienas vismaz.
Attieksme pret darbiniekiem/praktikantiem
Esmu lētais darbaspēks bez zināšanām, kuram tiek maksāts 3x mazāk kā pārējiem. Labi, to vēl visu varētu saprast un pieņemt, pat norīt to, ka daru tikpat daudz un vairāk kā, piemēram, čalis Luka, kam vienkārši patīk pa restorāna zāli pastaigāt tāpat, neko nedarot. Trakākā ir attieksme no vadības puses par manu paveikto - šajā gadījumā netiek uzskatīts, ka esmu patiesībā tikai praktikante un tikai mācos. Ai, bet ar menedžeri jau parunāt nav iespējams (viņš prot tikai spāniski un itāliski, angliski ne), un nav arī jēgas - nevajag lieki savu degunu viņa redzeslokā rādīt.
Pašā sākumā tas mani dikti šokēja, varbūt pat vairāk par to, ka šeit visur ir novērošanas kameras - ēdamzālē vien 5 vai 6, vēl arī darbinieku ēdamtelpā, un iespējams, ka mūs izspiego vēl kaut kur. Tāpat nav skaidri zināms, vai kameras gadījumā nespēj arī uztvert skaņu. Un nav jau tās kameras tik tā - skata pēc, nē - menedžeri vai nu aktīvi tās vēro savā datora ekrānā, vai arī, veicot apgaitu pa viesnīcas teritoriju (un viņš to dara bieži) - nēsā līdzi telefonu, vēro video pārraidi tad tādā veidā. Ja tiek pamanīts kāds, viņaprāt, pārkāpums, uzreiz seko zvans uz kādu no konkrētajiem iekšējiem telefoniem un ar bļaušanu pavēlēts to pārtraukt. Tagad, kad atbraukušas vēl meitenes (3 čehietes un poliete), tīrīšanas darbi veicas ātrāk, un varam pabeigt visu agrāk. Teorētiski. Praktiski, priekšnieks, to redzot, uzdod vēl papildus darbus, lai tik mēs ātrāk nedotos prom. Tas jau nekas, ka agrāk neskaitāmas reizes nācies palikt ilgāk, lai visu paspētu. Aizvakar viesnīcā bija sanitārā inspekcija. Tā nu cēlos 2 h agrāk (6:30 bija jābūt darbā), lai dotos papildus berzt. Psc, tā pārbaude pat īsti neko nepārbaudīja, vismaz ne mūsu restorāna zāles teritorijā. Bet nu, tos, kas no rīta bija agrāk nākuši, palaida vismaz 1 h agrāk no darba pēcpusdienā. Vismaz.
Pirmo nedēļu nedaudz problēmas sagādāja arī galvenais restorāna zāles priekšnieks, kas kaut kā bija izvēlējies nepareizās vadīšanas metodes pret pārgurušām, nomāktām un tomēr centīgām meitenēm. Čalim labāk patika uzbļaut, nolamāt, drusku aizvainot un pavēlēt. Viesnīcas menedžeris viņu aizmainīja prom uz bāru, viņa vietā ieceļot vienu no mūsu iepriekšējām viena līmeņa kolēģēm - itālieti, kas te strādā jau 2. gadu, un iepriekš pati bijusi tāda pati praktikante kā mēs. Šobrīd viss ir forši, redzēs, kā viss attīstīsies tālāk. Cik dzirdēju, čalis jaunajā darba vietā arī apmierināts, jo, redz, neesot uz meitenēm jābļauj...
Jā, šis viss izklausās pēc nenormālas sūdzēšanās. Tā arī ir. Man te nepatīk, jo ir sajūta, ka nav paveicies. Protams, brīvajās dienās, kad vari darīt, ko vien tīk, kaut vai beidzot izgulēties un drēbes izmazgāt, vai mirkļos, kad starp pusdienām un vakariņām atrodamies pludmalē, dzīve šķiet tomēr skaista un man te patīk. Esmu samierinājusies ar situāciju vairāk vai mazāk. Šī nebūs mana atpūtas vasara, bet diezgan smaga darba un rakstura rūdīšanas laiks. Nepadošos, jo man nav ātrāka atpakaļceļa par septembra vidu. Nebēgšu prom, lai kā gribētos to darīt, jo citās tā ir izdarījušas un darīs. Nu ko, paliksim vēl mazāk. Tātad strādāsim vairāk.
Tātad, mīļie, un svešinieki, kas te nejauši iemaldījušies - ir gandrīz beigusies mana otrā nedēļa šeit Spānijā, Menorkas salā, strādājot viesnīcas restorānā par viesmīli/mazo melnstrādnieku, kurš visu darba laiku skrien kā aptracis. Šīs aizvadītās dienas un dzīvi šeit varu mierīgā garā raksturot vienā teikumā: strādāju kā vergs, tieku barota kā cūka un vadība pret mani izturas kā pret niecību, ar kuru rēķināties nevajag. Nu tad par visu pēc kārtas.
Vergturība
Tātad, ierodoties šeit pagājušajā pirmdienā (18.06.), tiku uzņemta diezgan laipni - kaut kādu anketu par saviem datiem aizpildīju, formu iedeva, uz istabiņu aizveda. Kad gribēju, kaut ko sīkāk noskaidrot par to, kas un kā man būs jādara, vai varu menedžerim atdot dokumentus, ko man bija likts sagatavot, uzzināt kas un kā notiks ar NEI numuru (Spānijas valdības izsniegts identifikācijas numurs, kas jāizņem katram strādātgribētājam šeit), atbildes to visu bija diezgan izvairīgas. Nu o.k. nodomāju, dienvidnieku valsts, ko var gribēt kādu kārtību. Pateica tik, ka nākamajā dienā 8:30 jābūt restorānā darbā.
Pēc mantu izkrāmēšanas sastopu arī savu istabas biedreni - spānieti Neu - un kopā ar citām meitenēm, kas arī te ir tādas pašas praktikantes, dodos uz pludmali sapazīties tuvāk un tā. Vispār viņām bija labs viens no pirmajiem jautājumiem - kā tu šajā drausmīgajā vietā nokļuvi? Ha - nu kas gan te drausmīgs - saule, spīd, tirkīzzila jūra 50 metrus no manu apartamentu durvīm - kāda vaina dzīvei?! Ha. Tomēr jau tad sāku paredzēt ko nelāgu, paskatoties vien uz meiteni, kas arī bija diezgan jauniņā šeit un bija strādājusi jau 4 dienas pēc kārtas.
Tad nu nākamajā rītā ierodoties darbā sākās - nevis mana atpūtas vasara, kā pati biju varbūt dažbrīd iedomājusies un kā varbūt kādam citam šķita, izdzirdot, ka es uz Spāniju braucu, nē - sākas mana sviedru, darba un rakstura rūdīšanas vasara. Paveicās, ka pirmajā dienā nebija galvenā restorāna viesmīļa, tās pašas iepriekšējā dienā satiktās meitenes man parādīja nedaudz kas un kā jādara.
Tātad, galvenajos pienākumos ēdienreizes sākumā ietilpst tukšu un pusizēsto trauku novākšana no galdiem, aiznešana un uz vienu vai otru ēdamzāles galu, kas ir basketbola laukuma lielumā, ja klients paēdis un aizgājis, jānovāc atlikušie trauki, jāuzklāj jauna apakšējā salvete un mazās salvetes un dakšiņas un naži.Šīs lietas iespējams dabūt 3 bāzes vietās, kas aptuveni vienmērīgi izvietotas pa visu ēdamzāli, vairāk gan tās centrā. Vīna glāzes, tukšās un ne tik tukšās vīna pudeles, kā arī parastās stikla glāzes jānes uz vēl citu ēdamzāles galu, kur atrodas mazā virtuve un tā dēvētais offiss jeb reāli noliktavas telpa. Tā nu viss laiks paiet vienā skriešanā. Pa vidu vēl jāpaspēj noslaucīt un nopulēt darbarīki, ja tie pietrūkst, regulāri izstiept ārā pilnos atkritumu maisus ar ārā izmesto ēdienu, salvetēm un citiem atkritumiem, kā arī uz virtuvi aizstumt netīro trauku ratiņus un visbiežāk atvest atpakaļ tīros. Un ticiet man, tas nav viegli, ja ņem vērā, ka virtuve atrodas arī nedaudz augstāk, tātad smago un gāzelīgo kravu nākas stumt vai nu uz augšu vai uzmanīgi vilkt lejā. Labi, parasti to dara viens itāļu čalis Luka, bet dienās, kad viņa nav - mēs, meitenes. Jo tālāk dienas iet, jo restorāns kļūst arvien pilnāks. Šodien (26.06.) pat sāka pietrūkt brīvo galdiņu, kur cilvēkiem sēdēt. Un ir tikai jūnijs. Šausmas, kas te darīsies jūlijā un augustā, kad viesu būs vēl vairāk. Pēc nedēļām ieradīšoties vēl 200 viesu. Uhh. Un jo vairāk cilvēku, jo vairāk bērnu, jo šī ir diezgan ģimeniska viesnīca. Tātad lielāka ķēpa, jo trauki daudz netīrāki un lipīgāki. Vairāk mazu būtņu skraidīs pa zāli, traucējot normālā riksītī pārvietoties, vēl vairāk būs bērnu, kam pašiem būs ļauts ar savu šķīvi doties uz bufeti un izvēlēties ko ēst. Un tad viņi dodas atpakaļ pie savas ģimenes. Gāzelējoties no vienas puses uz otru, lēnā garā pētot apkārtni. Un es eju aiz muguras, gaidot iespēju tikt garām, izspraucoties vēl starp 2 vai vairāk vecāka gadagājuma cilvēku, kuru arī šeit nav mazums, un viņu ātrums nav citādi dēvējams kā slinkā tūrista 2. pazeminātais - jo lēnāk, jo labāk. Un jā - tipinot aiz tā bērneļa, tu nojaut katastrofu, kas tuvojas - picas šķēle tūlīt noslīdēs uz grīdas, sula Coca-Cola no glāzes izlīs utt. Un bladākš - tā arī bieži vien notiek. Ja uz konkrētā restorāna zāles grīdas flīzēm nokļūst kaut mazākā ūdens šļakata, šī vieta kļūst par īstu slidotavu. Tad nu nesies uz offisu pēc slotas, brīdinājuma zīmes par slidenu vietu un ceri, ka pa to laiku neviens nebūs paspējis tur novelties.
Ar to vēl viss nebeidzas. Man nezināmu iemeslu dēļ tieši mums, restorānā strādājošajiem, ir jāiet sakārtot pie baseina esošie sauļošanās krēsli. Jānolaiž lejā atzveltnes, jāsaliek kārtīgā rindā un jāsalasa atstātās plastmasas glāzes un pelnu trauki, ko tūristi no bāra atstiepuši. Un arī atstātās mantas, kas jānodod restorāna zāles "reception". To krēslu ir daudz, 100 noteikti. Un vispār darbs tiek uzskatīts par tādu kā sodu. Hmm, man to, līdz vakar (25.06.) biju brīvdienā, lika darīt 3 vakarus pēc kārtas...
Kad beidzot visi viesi aizvākušies (un vienmēr atrodas tādi, kam konkrētais noteiktais ēdienreizes laiks nešķiet svarīgs, un atļaujas palikt vēl 20 min vai pusstundu ilgāk. Mums tas arī nozīmē darbu iekavēšanos, jo) - kad visi trauki novākti, galdi saklāti nākamajai ēdienreizei, varam sākt slaucīt un mazgāt grīdu, tīrīt ar taukiem un visu ko citu aplipušo bufeti ar apsildāmajām virsmām, berzt bēbīšu ēdamkrēslus, ko mazuļi parasti pacentušies kārtīgi piesušķēt, spodrināt glāzes un atjaunot to krājumus pie vīna pudelēm un dzērienu automātiem. Atjaunot trauku krājumus visās vietās. Turpināt spodrināt dakšiņas, nažus utt. Nu apmēram tā, gan jau kaut ko aizmirsu. Un ik pa laikam uzrodas jauni papildus darbi. Nu jau sāku pierast, bet sākumā tiešām bija nenormāli liela dusma, ka man jāstrādā arī par apkopēju.
Ruk ruk
Visu dienu saskatījusies, kā atpūtnieki stumj māgās dažādu veidu ēdienus un pati to vien darījusi, kā atkritumos izmetusi kilogramiem pārtikas, pašai tomēr par brīnumu ēst gribās. Brokastīs pirms darba paspēju iekost sausu un cietu baltmaizi ar margarīnu un/vai pāris veidu ievārījumiem, un padzerties ūdeni, draņķīgu kafiju vai karsto šokolādi no automāta. Kad atvelkamies no brokastu pasniegšanas atpakaļ uz darbinieku ēdamtelpu, parasti otrreiz paēdam to pašu.
Pusdienās un vakariņās mums tiek dāsni pasniegti atlikumi no viesu pārtikas - uz paliela šķīvja ar kaudzi parasti atrodas makaroni, rīsi, frī un citu veidu kartupeļi, gaļa, kas lielākoties nav garšīga. Tas viss jau sadalīts pa porcijām un salikts uz ratiņiem. Parasti, kad mēs pēc visiem tīrīšanas darbiem tiekam līdz ēšanai (pusdienas tad sanāk uz 15:30, vakariņas 22:30), ēdiens jau ir auksts - tad noder 3 mikroviļņu krāsnis, kas telpā atrodas. Būtu šo rakstījusi pirms nedēļas, varētu vēl pasūdzēties, ka augļus tikpat kā neesmu redzējusi, bet nu jau vairs tā nav - pēdējās dienas ir bijuši gan arbūzs, gan melone. Salāti arī parasti ir, bet nekas vairāk kā tomāti un salātlapas. Sākumā man galīgi šis ēdiens nepatika, nu jau diemžēl esmu pieradusi, bet labi nav - āda protestē un izmetas pumpas, jo viss ir trekns un eļļains.
Par pierādījumu tam , ka tiekam baroti kā suķi - pagājušajā nedēļā vienā no ēdienreizēm kaut kas bija nogājis greizi - puse no tajā dienā strādājošajiem sadabūja kaut kādu vēdervīrusu. Man izdevās tikt cauri samērā sveikā, bet vienai meitenēm slikti ap dūšu bija 2 dienas vismaz.
Attieksme pret darbiniekiem/praktikantiem
Esmu lētais darbaspēks bez zināšanām, kuram tiek maksāts 3x mazāk kā pārējiem. Labi, to vēl visu varētu saprast un pieņemt, pat norīt to, ka daru tikpat daudz un vairāk kā, piemēram, čalis Luka, kam vienkārši patīk pa restorāna zāli pastaigāt tāpat, neko nedarot. Trakākā ir attieksme no vadības puses par manu paveikto - šajā gadījumā netiek uzskatīts, ka esmu patiesībā tikai praktikante un tikai mācos. Ai, bet ar menedžeri jau parunāt nav iespējams (viņš prot tikai spāniski un itāliski, angliski ne), un nav arī jēgas - nevajag lieki savu degunu viņa redzeslokā rādīt.
Pašā sākumā tas mani dikti šokēja, varbūt pat vairāk par to, ka šeit visur ir novērošanas kameras - ēdamzālē vien 5 vai 6, vēl arī darbinieku ēdamtelpā, un iespējams, ka mūs izspiego vēl kaut kur. Tāpat nav skaidri zināms, vai kameras gadījumā nespēj arī uztvert skaņu. Un nav jau tās kameras tik tā - skata pēc, nē - menedžeri vai nu aktīvi tās vēro savā datora ekrānā, vai arī, veicot apgaitu pa viesnīcas teritoriju (un viņš to dara bieži) - nēsā līdzi telefonu, vēro video pārraidi tad tādā veidā. Ja tiek pamanīts kāds, viņaprāt, pārkāpums, uzreiz seko zvans uz kādu no konkrētajiem iekšējiem telefoniem un ar bļaušanu pavēlēts to pārtraukt. Tagad, kad atbraukušas vēl meitenes (3 čehietes un poliete), tīrīšanas darbi veicas ātrāk, un varam pabeigt visu agrāk. Teorētiski. Praktiski, priekšnieks, to redzot, uzdod vēl papildus darbus, lai tik mēs ātrāk nedotos prom. Tas jau nekas, ka agrāk neskaitāmas reizes nācies palikt ilgāk, lai visu paspētu. Aizvakar viesnīcā bija sanitārā inspekcija. Tā nu cēlos 2 h agrāk (6:30 bija jābūt darbā), lai dotos papildus berzt. Psc, tā pārbaude pat īsti neko nepārbaudīja, vismaz ne mūsu restorāna zāles teritorijā. Bet nu, tos, kas no rīta bija agrāk nākuši, palaida vismaz 1 h agrāk no darba pēcpusdienā. Vismaz.
Pirmo nedēļu nedaudz problēmas sagādāja arī galvenais restorāna zāles priekšnieks, kas kaut kā bija izvēlējies nepareizās vadīšanas metodes pret pārgurušām, nomāktām un tomēr centīgām meitenēm. Čalim labāk patika uzbļaut, nolamāt, drusku aizvainot un pavēlēt. Viesnīcas menedžeris viņu aizmainīja prom uz bāru, viņa vietā ieceļot vienu no mūsu iepriekšējām viena līmeņa kolēģēm - itālieti, kas te strādā jau 2. gadu, un iepriekš pati bijusi tāda pati praktikante kā mēs. Šobrīd viss ir forši, redzēs, kā viss attīstīsies tālāk. Cik dzirdēju, čalis jaunajā darba vietā arī apmierināts, jo, redz, neesot uz meitenēm jābļauj...
Jā, šis viss izklausās pēc nenormālas sūdzēšanās. Tā arī ir. Man te nepatīk, jo ir sajūta, ka nav paveicies. Protams, brīvajās dienās, kad vari darīt, ko vien tīk, kaut vai beidzot izgulēties un drēbes izmazgāt, vai mirkļos, kad starp pusdienām un vakariņām atrodamies pludmalē, dzīve šķiet tomēr skaista un man te patīk. Esmu samierinājusies ar situāciju vairāk vai mazāk. Šī nebūs mana atpūtas vasara, bet diezgan smaga darba un rakstura rūdīšanas laiks. Nepadošos, jo man nav ātrāka atpakaļceļa par septembra vidu. Nebēgšu prom, lai kā gribētos to darīt, jo citās tā ir izdarījušas un darīs. Nu ko, paliksim vēl mazāk. Tātad strādāsim vairāk.
Nu vareji jau arī pieminēt, cik kg esi nometus, neviena diēta tā nepalīdzētu :D
AtbildētDzēstNu ja man te būtu svaru, arī pati zinātu :D Bet nu, dienas iet un diemžēl ķermenis sāk pierast gan pie darba slodzes, kas līdz ar papildspēku atbraukšanu samazinās, gan pie pārtikas, un prasa ēst kā traks. Tā kā gan jau lielie šorti derēs kā uzlieti :D
AtbildētDzēstJā, aplūkojot bildes, likās, ka tu esi apmetusies uz dzīvi paradīzē. Izlasot rakstu, nākas secināt, ka dzīve paradīzē maksā augstu cenu. Lai cik grūti būtu, es domāju, ka tie daži skaistie mirkļi, ko sniedz Spānijas eksotiskā daba, ir to vērti. Katrā ziņā, turies! :)
AtbildētDzēst