Pēc datuma esmu par vienu gadu vecāka kā vakar. Oficiāli tas gan esot noticis vakarā, bet - tos 22 man aizkavēt neizdosies lai vai kā gribētu. Stulbi :D
Nu jā, vakar laimīga atgriezos mājās no īsa 2 dienu izbrauciena. Beidzot pabiju Thessalonikos, kas ir otra lielākā pilsēta Grieķijā pēc iedzīvotāju skaita un atrodas tepat 1.5 h brauciena attālumā no Serresas (tāpēc arī beidzot, jo tā jau sanāk, ka Thessalonikos esmu pabijusi reizes 5 vismaz, bet vienmēr tikai cauri braucot), kā arī pabiju Meteora - dīvaino/apbrīnojami skaisto klinšu un klosteru vietā.
Nu jā, tātad vakar no rīta (8. dec.) es, Zane, viņas Valdis, kas atbraucis paciemoties un Riikkmari ar autobusu aizbraucām līdz Thessalonikiem. Iepriekšējā vakarā biju ļoti veiksmīgi sarunājusi vietējo čali Fotios caur www.couchsurfing.com, bet uz viņu bija vēl nedaudz jāuzgaida, tāpēc paspējām ar Zani nopirkt autobusa biļetes uz Stambulu, kur dosimies pēc Ziemassvētkiem, un pašu spēkiem apskatīt ostu, Aristoteļa laukumu, kuru savā reklāmā izmantojuši Absolut Vodka ražotāji, jo laukuma forma no putna lidojuma, redz, gluži tāda pati kā šim alkoholiskajam dzērienam pudele. Vēl, būdami Eiropas studenti, par brīvu tikām uzkāpt Baltajā tornī (kurš nemaz nav tik balts, vairāk brūns jeb bēšs) - viena no vēsturiskajām un slavenākajām pilsētas celtnēm, bijis nocietinājuma sastāvdaļa, tad pārtaisīts par cietumu (tam periodam beidzoties, lai cilvēku apziņā to veidotu kā labu vietu, nokrāsots balts - laikam jau tagad tā krāsa nogājusi), un jā - tagad tur ir muzejs. Bet laika trūkuma dēļ uzkāpām tikai augšā, lai pavērotu skatu uz pilsētu.
Vilcienā laiks pagāja diezgan ātri un tad jau attapāmies Kalabakā - pilsētiņā, kas turpat pie Meteoras klintīm lejā atrodas. Man pat pārsteigumā mute pavērās, jo galvu sanāk atliekt tālu tālu atpakaļ, jo tās klintis apgaismotas vakaros un naktīs - un tik smuki izskatās! Nu jā, bet tad sākās mūsu piedzīvojums ar nosaukumu "Meklējam viesnīcu tumšā, svešā valstī un pilsētā ar nepareizu karti rokās" :D Labi, ka čehs (arī Erasmus students te Serresā, bet citā skolā), kas ar savu draugu mums bija dzelzceļa stacijā pievienojies, bija pietiekami uzņēmīgs, lai dotos iekšā pat slimnīcā, kur mums vismaz aptuveni paskaidroja ceļu. Bet tas nav viss - kad beidzot nonākam līdz it kā savai viesnīcai, nogājuši kādus 5 km, attopamies pie slēgtām durvīm - neatbild ne uz durvju zvanu, ne telefona zvaniem. Nu neko, nākas meklēt citu. Sanāk dārgāk kā plānots, bet vismaz kārtīga un jauka istaba. Visi pēc nelielas pasēdēšanas atlūstam kā beigti, lai nākamajā rītā jau agri celtos, kā nekā Meteora mums jāspēj redzēt tikai pa pusi dienas.
Sākums nav tas daudzsološākais - kartes man nav, kaut ko aptuvenu dabūju tik no vietējā taksista, autobusu laiki atpakaļceļam aptuveni un vēl taka, pa kuru esam sākuši iet, izskatās tāda diezgan šaubīga :D Bet te pēkšņi, nu no mana skatupunkta tieši no krūmiem, bet gan jau, ka tā nebija, uzrodas kāda meitene. Kā izrādās - kolumbiete (jā, no Dienvidamerikas!) Andrea, kas ir apmaiņas studente Spānijā - Seviļjā, bet tā kā tur nedēļu garas brīvdienas, tad nolēmusi apceļot nedaudz Grieķiju. Viņa izrādās mūsu laimīgā loze - jo saprot kaut ko vairāk nekā mēs, viņai ir pat saraksts ar dienām kad kurš no klosteriem strādā, jo visās dienās apmeklētājus tie nepieņem. Tā nu dienu pavādām kopā, viņai prieks un mums arī.
Laika trūkuma dēļ paspējām apskatīt tikai 2 no 6 tur esošajiem klosteriem - kā pirmo redzējām Sv. Barbaras (The Holy Monatery of Rousanou/St. Barbara). Tur mums meitenēm (precīzāk man un Andrea), kam mēteļu vai jaku garums bija nepietiekams, lika apsiet auduma gabalu, kas imitē svārkus, jo tādi nu ir noteikumi tur, ka sievietes var ieiet tikai ar gariem svārkiem, vīrieši laikam ar īsajām piedurknēm vai kaut kā tā. Šis bija sieviešu klosteris, viens no 2, kas tur tādi ir. Pašai ēkai griesti zemi, grīda čīkstoša un kopumā viss tāds mazs, kā jau ierobežotā platībā būvēts - nevar jau vēl vienu klints gabalu klāt piepirkt...
Tad uzsākām atpakaļceļu uz Kalambaku, no kurienes ar autobusu bija jātiek tālāk uz Trikala un tad uz Thessalonikiem un tad tik uz Serresu. Ceļš lejā no šī klostera bija maigi sakot interesants. Varējām jau izvēlēties parasto, arī mašīnām paredzēto ceļu, bet mēs paklausījām biļešu kontrolierim un pa brīžiem diezgan bīstamu gājēju taku devāmies lejā no augstumiem. Bīstamu, jo takas slīpums bieži vien tuvojās 40 grādiem, tad vēl lapas, kas pat īstiem pārgājienu zābakiem pret nogludinātiem akmeņiem nav tas labākais segums, bet dzīvi lejā tikām, kājas uztrenējām un burvīgos skatus pabaudījām. Un pat somiete dzīva un vesela - ar visām savām nopietnajām bailēm no augstuma.
Nokļuvuši lejā, nopirkām autobusa biļetes, nobaudījām labāko girosu, kādu līdz šim te esmu ēdusi, dažus našķus vēl, šķiet, pilsētiņas lielākajā veikalā iepirkām, un jā, tad jau bija laiks atvadīties no Andrea, kas, pretēji mums, devās atpakaļ uz Atēnām ar vilcienu. Mēs savukārt, braucot ar 3 autobusiem, nokļuvām atpakaļ savā Serresā. Šīs abas dienas pagāja ļoti ātri, bija pilnas piedzīvojumiem un atkal tiem brīžiem, kad manā sejā pats no sevis uzrodas laimes pilns smaids.
Nu jā, vakar laimīga atgriezos mājās no īsa 2 dienu izbrauciena. Beidzot pabiju Thessalonikos, kas ir otra lielākā pilsēta Grieķijā pēc iedzīvotāju skaita un atrodas tepat 1.5 h brauciena attālumā no Serresas (tāpēc arī beidzot, jo tā jau sanāk, ka Thessalonikos esmu pabijusi reizes 5 vismaz, bet vienmēr tikai cauri braucot), kā arī pabiju Meteora - dīvaino/apbrīnojami skaisto klinšu un klosteru vietā.
Nu jā, tātad vakar no rīta (8. dec.) es, Zane, viņas Valdis, kas atbraucis paciemoties un Riikkmari ar autobusu aizbraucām līdz Thessalonikiem. Iepriekšējā vakarā biju ļoti veiksmīgi sarunājusi vietējo čali Fotios caur www.couchsurfing.com, bet uz viņu bija vēl nedaudz jāuzgaida, tāpēc paspējām ar Zani nopirkt autobusa biļetes uz Stambulu, kur dosimies pēc Ziemassvētkiem, un pašu spēkiem apskatīt ostu, Aristoteļa laukumu, kuru savā reklāmā izmantojuši Absolut Vodka ražotāji, jo laukuma forma no putna lidojuma, redz, gluži tāda pati kā šim alkoholiskajam dzērienam pudele. Vēl, būdami Eiropas studenti, par brīvu tikām uzkāpt Baltajā tornī (kurš nemaz nav tik balts, vairāk brūns jeb bēšs) - viena no vēsturiskajām un slavenākajām pilsētas celtnēm, bijis nocietinājuma sastāvdaļa, tad pārtaisīts par cietumu (tam periodam beidzoties, lai cilvēku apziņā to veidotu kā labu vietu, nokrāsots balts - laikam jau tagad tā krāsa nogājusi), un jā - tagad tur ir muzejs. Bet laika trūkuma dēļ uzkāpām tikai augšā, lai pavērotu skatu uz pilsētu.
Thessaloniki, skats no White Tower
Tālāk jau mūsu gids beidzot bija atradis stāvvietu savam auto, veiksmīgi, vairākkārtēji sazvanoties, atradām arī viņu pašu, un tā nu es vairs savu pilsētas karti ārā neizvilku. Izvadāja viņš mūs pa pilsētas svarīgākajiem apskates objektiem, tā nu pabiju visās lielākajās baznīcās (apbrīnojami, kā viņi tos lielos, apaļos kupolus būvējuši un kā tie vēl kopā nebrūk; un kur bijusi pacietība tos visus sīkos un izsmalcinātos reliģiskos zīmējumus (vispār līdzīgas ikonām) uz griestiem un sienām sazīmēt). Vieta, kas man visvairāk patika - Romiešu Agora jeb senais pulcēšanās laukums - mazs, bet iespaidīgs, īsti daudz jau nekas tur atlicis nav, bet var jau arī savu iztēli likt lietā :D
Galerius arka
Roman Agora jeb kas no tās palicis
Cik forši, ja ir vīrietis ar mašīnu :D - Nu jā, pēc agoras apmeklēšanas mūsu gids aizvizināja mūs līdz Thessaloniku vecpilsētai - tā tā kā vairāk kalnā, un uz turieni pārvākušies viduslaikos. Skaists skats uz pilsētu, kā nekā jūras krastā atrodas. Sabildējuši tūristu stila bildes, devāmies iedzert frapē un tad jau bija drīz vien laiks uz vilcienu. Mūsu gids Frotios bija arī tik jauks un aizveda līdz vilciena stacijai, tā kā problēmu nekādu. :)Vilcienā laiks pagāja diezgan ātri un tad jau attapāmies Kalabakā - pilsētiņā, kas turpat pie Meteoras klintīm lejā atrodas. Man pat pārsteigumā mute pavērās, jo galvu sanāk atliekt tālu tālu atpakaļ, jo tās klintis apgaismotas vakaros un naktīs - un tik smuki izskatās! Nu jā, bet tad sākās mūsu piedzīvojums ar nosaukumu "Meklējam viesnīcu tumšā, svešā valstī un pilsētā ar nepareizu karti rokās" :D Labi, ka čehs (arī Erasmus students te Serresā, bet citā skolā), kas ar savu draugu mums bija dzelzceļa stacijā pievienojies, bija pietiekami uzņēmīgs, lai dotos iekšā pat slimnīcā, kur mums vismaz aptuveni paskaidroja ceļu. Bet tas nav viss - kad beidzot nonākam līdz it kā savai viesnīcai, nogājuši kādus 5 km, attopamies pie slēgtām durvīm - neatbild ne uz durvju zvanu, ne telefona zvaniem. Nu neko, nākas meklēt citu. Sanāk dārgāk kā plānots, bet vismaz kārtīga un jauka istaba. Visi pēc nelielas pasēdēšanas atlūstam kā beigti, lai nākamajā rītā jau agri celtos, kā nekā Meteora mums jāspēj redzēt tikai pa pusi dienas.
Sākums nav tas daudzsološākais - kartes man nav, kaut ko aptuvenu dabūju tik no vietējā taksista, autobusu laiki atpakaļceļam aptuveni un vēl taka, pa kuru esam sākuši iet, izskatās tāda diezgan šaubīga :D Bet te pēkšņi, nu no mana skatupunkta tieši no krūmiem, bet gan jau, ka tā nebija, uzrodas kāda meitene. Kā izrādās - kolumbiete (jā, no Dienvidamerikas!) Andrea, kas ir apmaiņas studente Spānijā - Seviļjā, bet tā kā tur nedēļu garas brīvdienas, tad nolēmusi apceļot nedaudz Grieķiju. Viņa izrādās mūsu laimīgā loze - jo saprot kaut ko vairāk nekā mēs, viņai ir pat saraksts ar dienām kad kurš no klosteriem strādā, jo visās dienās apmeklētājus tie nepieņem. Tā nu dienu pavādām kopā, viņai prieks un mums arī.
Laika trūkuma dēļ paspējām apskatīt tikai 2 no 6 tur esošajiem klosteriem - kā pirmo redzējām Sv. Barbaras (The Holy Monatery of Rousanou/St. Barbara). Tur mums meitenēm (precīzāk man un Andrea), kam mēteļu vai jaku garums bija nepietiekams, lika apsiet auduma gabalu, kas imitē svārkus, jo tādi nu ir noteikumi tur, ka sievietes var ieiet tikai ar gariem svārkiem, vīrieši laikam ar īsajām piedurknēm vai kaut kā tā. Šis bija sieviešu klosteris, viens no 2, kas tur tādi ir. Pašai ēkai griesti zemi, grīda čīkstoša un kopumā viss tāds mazs, kā jau ierobežotā platībā būvēts - nevar jau vēl vienu klints gabalu klāt piepirkt...
Trepēs uz Sv. Barbaras klosteri
Redzējuši to, ko tur atļauts redzēt, dodamies ārā, lai rāptos kalnā un klintīs uz nākamajiem klosteriem. Nu labi, ejam pa normālu, labas kvalitātes asfaltētu, bet serpentīni paliek serpentīni. Toties kas par skatiem, tiešām neticas, ka esmu tur, laiks arī vienkārši brīnišķīgs - debesis pilnīgi skaidras, tā kā saulīte pa zemes virsu ripo. Otrais klosteris, ko paspējām redzēt, nosaukts par godu Sv. Trīsvienībai (The Monastery of the Holy Trinity), un kā ziņo interneta resursi, tad šeit 1981 gadā uzņemtas dažas epizodes Džeimsa Bonda filmai "For Your Eyes Only". Un ir jau arī iemesls - klosteris tiešām atrodas stāvas klints virspusē, tajā var nokļūt vai nu ar trošu vilcieniņu vai arī pats ar savām kājām, vispirms nokāpjot pa zemē līdz klints pamatnei, un tad rāpjoties augšā pa diezgan stāvām trepēm te ejot pa klints ārpusi, te patiesi cauri klintij. Mēs jau studenti, tāpēc izvēlamies 2. variantu. Grūti bija, bet iespaidīgi un tā vērts arīdzan. Nokļuvuši augšā, samaksājam kārtējo 2 eiro ieejas maksu (tik jāmaksā par katra klostera apskati) un nokļūstam miera ostā - no klostera klinšainās terases paveras skats uz lejā esošo Kalambaku, bet tā pagalmā noķeru mirkli ar tādu klusumu, kādu pēdējo reizi izbaudīju varbūt pirms vairākiem vairākiem gadiem mājās esot. Iespaidīgi. Ā, un vēl tur bija veca vinča ar milzīgu āķi galā - kā ekspozīcija tam, kā agrāk uz šiem klosteriem augšā nogādāja pārtiku un citas nepieciešamās lietas, arī cilvēkus. Kaut kur lasīju, ka reiz kāds ceļotājs mūkam prasījis: "Kā jūs zināt, ka trose/virve ir nolietojusies, kā jūs zināt, kad viņa jāmaina?" Un mūks atbildējis, ka to jau maina tik tad, kad vecā pilnībā saplīsusi. Man šķiet, ka ja stāsts ir patiess, tad šis čalis droši vien ir kaut vai 3x kāpsi pa tām trepēm, jo augstums, no kura gāzties, tur ir pamatīgs. 
The Monastery of the Holy Trinity
Klinšu sejas
The Holy Monastery of Rousanou/St. Barbara no attāluma
Nokļuvuši lejā, nopirkām autobusa biļetes, nobaudījām labāko girosu, kādu līdz šim te esmu ēdusi, dažus našķus vēl, šķiet, pilsētiņas lielākajā veikalā iepirkām, un jā, tad jau bija laiks atvadīties no Andrea, kas, pretēji mums, devās atpakaļ uz Atēnām ar vilcienu. Mēs savukārt, braucot ar 3 autobusiem, nokļuvām atpakaļ savā Serresā. Šīs abas dienas pagāja ļoti ātri, bija pilnas piedzīvojumiem un atkal tiem brīžiem, kad manā sejā pats no sevis uzrodas laimes pilns smaids.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru